Banku darbības reforma kavējas 200 gadu
Finanšu krīze, bankroti, štatu samazināšanas, pieprasījuma samazināšanās, energoresursu cenu kāpumi un kritumi utt. – tas viss šķiet raksturo šodienu. Jautājums – kāpēc tā notiek? Kāpēc pēc straujas un brīnišķīgas izaugsmes, pēkšņu mūs ir pārsteigusi krīze. Nē krīzi neizraisa ekonomika pati par sevi. Krīzes izraisa mūsu iesīkstējusī banku sistēma. Šajā sakarā iesaku izlasīt šo brīnišķīgo Financenet rakstu – Banku darbības reforma kavējas 200 gadu.
Teikšu godīgi – cepuri nost Financenetam, kas kaut ko tādu ir publicējis, jo es piekrītu visam, kas šajā rakstā rakstīts. Principā raksts atspoguļo to, kā mūsdienās strādā ekonomika.
To, kā darbojas mūsdienu monetārā sistēma, es uzzināju un dziļāk papētīju pirms kāda gada. Vieglu ieskatu šīs sistēmas darbībā var redzēt filmiņā Money as Debt.
Atsaucoties uz rakstu – visvairāk man nepatīk tas, ka:
1) mūsdienās naudai nav reālas vērtības – tā ir nosegta ar principā NEKO. To rada no zila gaisa. Es naudu pieņemu, jo zinu, ka kāds cits arī no manis naudu ņems apmaiņā pret kaut ko citu.
2) inflācija, kas tiek uzskatīta par normālu parādību augošai ekonomikai, patiesībā nav normāla parādība. Nauda nedrīkstētu zaudēt vērtību. Naudas funkcijai būtu jābūt vērtības saglabāšana. Inflācija reāli ir slēpts nodoklis. Ir divi veidi, kā valsts var atņemt patērētājiem naudu – nodokļi un inflācija. Ja Jums ir 100 Ls, tad valsts var vai nu paņemt no Jums 50 Ls nodokļos, vai arī vienkārši piedrukāt 50 Ls klāt, taču Jūsu 100 Ls pirktspēja būs attiecīgi samazinājusies. Starpība ir tāda, ka no nodokļiem mēs cenšamies izvairīties, bet inflācija redz liekas pat pilnīgi normāla. Tāpēc inflāciju var, manuprāt, uzskatīt “Ekonomiskās izaugsmes nodokli“.
3) valstis, kuru banku sistēmai ir vislielākā uzticība (ASV, Lielbritānija utt) var brīvi piedrukāt sev vajadzīgo naudas daudzumu tādējādi sagrābjot savā varā pasaules resursus, tādējādi arī pakļaujot pasauli sev.
4) lai šai banku sistēmai nezustu uzticība, pretī sadrukātajam naudas daudzumam jābūt arī atbilstošam preču un pakalpojumu daudzumam. Tas noved pie tā, ka drukājot bezgalīgi naudu, mums ir arī bezgalīgi jāņem no dabas resursi. Taču kā zināms, Zeme ir tikai viena un tās resursi ir ierobežoti, tāpēc var droši teikt, ka šī sistēma noēd mūsu planētu arī tīri fiziski.
Problēma ir tāda, ka iespējams šo sistēmu nespēsim mainīt vēl vismaz 100 gadus. Bankas ir tomēr ļoti nopietns spēks. Līdz šim visi pretinieki ir nonākuši citos medību laukos (Kenedijs, Linkolns utt.)
