Uzņēmuma reklāma ir samērā liela daļa no uzņēmuma tēla kā tāda. Ja uzņēmums lien visur, tad par klientiem vis nedabū visus, bet var zaudēt tos kuri nevēlas būt līdzīgi visiem – nereti naudīgākā sabiedrības daļa. (Tas par mērķauditoriju).

Otra lieta – lai reklāma nekaitinātu, tad tā jāpielāgo katrai videi, diemžēl bāžoties visur, reklāmisti aizmirst par radošumu un cilvēku psiholoģiju. (Tas par reklāmas virzīšanu pie mērķauditorijas)

Trešā lieta – Ja daži labi nemācītu tikai koncentrēties uz peļņu, tad bizness ietu daudz labāk, jo grūti atraisīt prātu radošām lietām, ja blenž virsū tikai monētām. (Tas par visa veida biznesa vadības kursiem, ar kuriem gadījies saskarties – Turībā vēl neesmu bijis.)

Principā varētu sākt garumgaru diskusiju par mārketinga lietām ,bet diez vai šī ir īstā vieta.

Bet vienai lietai raksta autoram laikam visi piekritīs: “tiešām ir jēga un maz vispār kāda reāla atdeve no tā, ka uzņēmums postē savus twittera reklāmas ziņojumus”. Es sasmējos kad vienam uzņēmuma bija 5 reklāmas ziņojumi iepostēti, bet bija tikai divi sekotāji uz to brīdi pieteikušies.

Bez tam, sekot taču sāk tad, kad ir interesants saturs (bet kā lai par to uzzina? Ja būs labs, citi atsauksies, citēs, atbildēs), interesē pats autors (ja tagad Pans Kleklsis sāktu, daudzi sekotu tikai tāpēc, ka tas ir viņš) vai vienkārši automātiski visiem, kas tev seko. Uz pēdējo arī cer ala Zeltazivtina utml twitter konti (FAIL).

Jāpievienojas tiem, kuri saka, ka uzņēummam, kas vēlas ienākt Twtterī (vai jebkurā citā online community) pats būtiskākais ir vispirms saprast spēles noteikumus, iekšējo etiķeti, jeb, citējot vienas starptautiskas social media kampaņas brīfu, “do not simply invade their space with marketing messages”.

1. Vai twitterī vispār atrodas Jūsu mērķauditorija?

– Ja skatamies uz to, kas notiek pasaulē, twitterī atrodas faktiski jebkura uzņēmuma mērķauditorija. Latvijā šobrīd tā vēl nav, bet lietotāju skaits strauji pieaug; pierādījums tam varētu būt fakts, ka jautājumu “kas tas twitter tāds ir?” arvien biežāk man sāk uzdot cilvēki, kuru interneta lietošanas paradumi aprobežojas ar draugiem.lv un youtube. Nekad nebūs tā, ka twitter būs galvenais mārketinga rīks, bet viens no gan. Kāpēc to neizmantot?

2. Vai cilvēki vispār gribēs Jūsu kontam sekot, kā panākt šo sekotāju skaitu?

– Saturs, saturs un vēlreiz saturs. Ja tu neuzskatīsi lasītājus par idiotiem (līdzīgi kā viens humpalu veikaliņš pārdaugavā, kuram agrāk katru dienu braucu garām – viņiem logā bija uzraksts “pirmdien jauns pievedums” (pirmdienās), “otrdien jauns pievedums” (otrdienās) utt., lai gan esmu pārliecināts, ka tie bija salti meli, ja vien par “jaunu pievedumu” neuzskata putekļu kārtu, kas katru dienu nomainījās uz skatlogā redzamajām lietotajām pusaudžu kurpītēm), bet sniegsi auditorijai vērtīgu info, kā arī piedalīsies diskusijās un godīgi atbildēsi uz jautājumiem, cilvēki labprāt sekos un ieteiks citiem. Jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi pretī.

3. Kas vispār un kādu liks to saturu iekš twittera?

– viens piemērs, kam sekoju – http://twitter.com/Zappos. Zappos ir kurpju/apģērbu utml. lietu tirgotāji, bet twīto viņu CEO, kurš raksta principā ar biznesu nesaistītas lietas, bet raksta interesanti, piem. – „Dropped my laptop on floor this morning. I usually drop my phone, so good to know I’m moving on to bigger and better things.” Un vienalga tas ir twitter mārketings, turklāt veiksmīgs. Varianti, kas un ko raksta, ir dažādi. Latvijā ir vairāki labi piemēri, piemēram, „Positivus” festivāls. Vēl daži minēti iepriekšējos komentāros. Nevaru ātrumā iedomāties nevienu negatīvo piemēru, kas nodarbojas ar lētu, vienpusēju spamošanu, jo nevienam tādam nesekoju.

4. Varbūt var labāk atvērt uzņēmuma draugiem.lv kontu un visiem spamot vēstules?

- NĒ!

Lai gan draugiem.lv ir liels spēks LV un par nedrīkst viņus norakstīt kā pilnīgi nevajadzīgu lietu. Dažās domubiedru grupās, piemēram, ir pieeja vislielākajai konkrētas nišas auditorijai, kādu LV interneta vidē var sasniegt. Tikai nevajag spamot, ar potenciālajiem un esošajiem klientiem ir jādraudzējas.

Un vēl mazs komentārs par „manuprāt twitterī var bīdīt tikai tās lietas, kas attiecas uz internetu!”. Tāda aina bija vērojama pirms pusgada-gada, kad aktīvākie, faktiski vienīgie lietotāji bija saujiņa blogeru, kuru tekstus cilvēkiem no malas nebija pārāk interesanti lasīt galvenokārt tieši šī iemesla dēļ – tika runāts gandrīz tikai par un ap internetu. Par laimi, tagad šī aina ir mainījusies.

Sarežģītāk ir tādiem kā jau pieminētais Laķis un tiem, kas seko visiem automātiski pretī, vai sāk sekot kaudzei ārzemnieku tikai lai tie sekotu pretī, utt – tas ir stulbi, un hvz vai tam ir jēga, jo tie, tai galā, ir tādi paši k;a tu, kam neinteresēs tavs tvīts…

Es arī izmantoju tweetdeck, bet neko nesadalu, negrupēju, tieši otrādāk – sekoju līdzi kam sekoju twitterī, kam nē, un vēsu prātu atrakstos no tiem, kam vairs nevēlos sekot, bet diez vai kādreiz es spēšu sekot vairākiem tūkstošiem. Bet es redzu cik ir uzspiests uz saitēm, ar kurām dalos, vai bildēm, kuras publicēju, un man tomēr ir sajūta ka ir tur ir daudz īstu cilvēku, kam tas interesē.

Bet tas jau ir cits topiks…