ERASMUS III: Sākam dzīvot un studēt Vācijā
♦ IEPRIEKŠĒJIE RAKSTI:
Erasmus: visa sākums jeb kā piedalīties?
Erasmus II: ierašanās Vācijā un pirmie iespaidi
Kā jau iepriekšējos rakstos minēts studējot Biznesa augstskolā Turība, trešā kursa pirmo semesri izlēmu pavadīt kādā ārvalstī ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros.
Šis raksts būs par pirmajām lietām, kas tika izdarītas ierodoties Vācijā.
Kā jau iepriekš minēju, pirmajā dienā, kad ierados Vācijā, jutos visai nomākts un mazliet depresīvs, jo 1) draņķīgs lidojuma process, 2) TELE2 piečakarēja ar starptautiskā pieslēguma (ne)esamību un 3)kopmītņu istaba, kurā būs jādzīvo, galīgi neiet kopā ar manām cerībām.
9.septembris pagāja uz visai skumjas nots, vakarā aizgāju visai ātri gulēt, tā arī netiekot vēl pie normāliem sakariem un interneta.
10.septembris jeb ceturtdiena sākās salīdzinoši mierīgi. Ēst gan vēl negribējās, izdzēru glāzi ūdens un devos jau pašā rīta agrumā uz Mannheimas centru, kur bija paredzēts satikties ar citiem ERASMUS studentiem. Šajā dienā bija paredzēts izdarīt 2 būtiskas lietas: reģistrēties kā pastāvīgam iedzīvotājam Mannheimas pilsētā un atvērt bankas kontu. Sagaidījuši skolas ERASMUS koordinatori Sāru, devāmies visi reģistrēties par pilsētas iedzīvotājiem. Šāda lieta nepieciešama, jo uzturēsimies vairāk par 90 dienām Vācijā. Šo procedūru jāveic arī ES iedzīvotājiem, jo arī Šengenas zona atļauj bez reģistrācijas uzturēties ārvalstīs ne vairāk par 90 dienām. Citu valstu pilsoņiem vēl ir čakars ar vīzām, kuras jāiet regulāri atjaunot, bet tas mani neskar. Piereģistrējos un viss. Protams visas anketas vācu valodā un serviss arī vācu valodā – saprast es varu, bet atbildēt nē 
Pēc tam Sāra mūs aizveda uz Deutsche Bank, kur atvērām norēķinu kontu. Bez šī konta būtībā varētu arī iztikt, taču norēķini par kopmītnēm tiek automātiski atvilkti no konta katru mēnesi, tāpēc ir obligāti jāatver. Par kopmītnēm vispār norēķini skaidrā naudā nenotiek – viss elektroniski un automātiski. Pie reizes vēl piesakos Maestro norēķinu kartiņai, lai katru reizi kā vajadzēs naudu nevajadzētu skriet uz banku. Pēc konta atvēršanas ieskaitu līdzi paņemto naudu, lai nevajadzētu visu laiku staigāt apkārt ar lielu skaidro naudu makā.
Ceturtdienas oficiālā daļa beigusies. Pēc tam daļa no studentiem, tajā skaitā arī es, devāmies uz IKEA veikalu iepirkt dažādus sadzīviskus sīkumus kopmītnēm. Par cenām un iepirkšanos raksts būs vēlāk, jo lai aprakstītu, kā izskatās tirdzniecība Vācijā, vajag veselu atsevišķu rakstu.
Vakarā dabūju arī internetu savā koju istabā. Viņiem te Wi-Fi nav (???), kas mani nedaudz izbrīnīja. Viss notiek caur kabeli, katrā istabā ir interneta štekerītis, kur pieslēdz tīkla kabeli un aidā – mums ir internets. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ārkārtīgi strauji mainās notikumi internetā, jo pēc 2 dienu pauzes, likās, ka interneta vidē viss apgriezies ar kājām gaisā. Twitterī izsekot ziņām vairs nevar, 40 nelasīti epasti, draugos galerijas nomainījušās jau divas reizes utt. Vācijā pirktais telefons sāka strādāt, respektīvi – tika beidzot pieslēgts tīklam, aktivizēts.
Piektdiena, 11.septembris. Dodos uz Welcome Day skolā. Šī ir diena, kad pirmo reizi ieraugu skolu, kurā man nāksies pavadīt nākamos 3 mēnešus. Tramvajs no centra līdz skolai aizbrauc apmēram 10 minūtēs. Vispār diezgan ātri, jo skola tiešām atrodas pilsētas nomalē.
Kad tieku līdz skolai, skats visai interesants. Visās bildēs, ko es skatījos, redzēju, ka skolas ēka ir tāda, nu tāda vienkārša. Parasta ēka ar daudz logiem. Rekur skolas bilde. Taču izrādās, ka tikai pirms gada, skolai piebūvēts klāt pilnīgi jauns korpuss. Jaunā korpusa vienas daļas bilde te. Bildē redzama bibliotēka un ēdnīca. Otra puse izskatās tāda pati, tikai lielāka un garāka – 5 stāvi. Vācijā krīzes nav. Skola pati tiešām atrodas totālā pilsētas nomalē, lidostas skrejceļa galā un vēl blakus kukurūzas laukam. Google Maps skolas jaunais korpuss vēl neuzrādās, tā vietā redzams vienkārši uzarts lauks. Pirmais iespaids par skolu ir interesants. Neņemot vērā to, ka atrodas baigā nomalē un to, ka visu laiku lido pāri lidmašīnas, pati skola ir ļoti sakārtota, taču izskatās vēl nepabeigta – plikas betona sienas un kolonnas vēl redzamas. Un jā – gada laikā skola mainījusi nosaukumu un reāli kļuvusi līmeni augstāka. Kad pieteicos studijām skolas nosaukums bija Berufsakademie Mannheim (Profesionālā akadēmija vai kaut kas tml.), bet kad atbraucu, jau kļuvusi par Duale Hochschule Baden Wurtemmberg (Dubultā augstskola – kaut kā tā) – saīsinājumā DHBW.
Sākas Welcome day ar Starptautiskā ofisa vadītāja uzrunu un visu pārējo svarīgo informāciju. Tālāk notiek plaša un liela skaidrošana par to, kā izskatās mācību process un kas mums jādara. Un šeit sākās nākamā lieta, kas manī radīja papildus neapmierinātību ar ERASMUS studijām. Izglības sistēma viņiem ir kudiš atšķirīga nekā Latvijā.
Augstākā izglītība Vācijā (vismaz iekš DHBW ) izskatās apmēram tā. Students piesakās studijām konkrētā studiju programmā. Studiju programmas sastāv no milzīga daudzuma dažādu priekšmetu, kas tiek piedāvāti studijām. Studenta uzdevums šajā brīdī ir ņemt un izvēlēties viņaprāt sev nepieciešamos studiju priekšmetus prasīto semestra kredītpunktu apjomā. Reāli kā puzli vari salikt pats savu studiju saturu, pēc saviem ieskatiem, kas pašam liekas noderīgāks, vai ko prasa uzņēmums kurā strādā. Katram studiju priekšmetam ir savs lekcijas laiks, kad tas notiek, tāpēc iespējams sakombinēt pat tā, ka piemēram piektdiena brīva. Problēma šeit gan ir tāda, ka lekciju norises laiki var pārklāties un tad jau tā ir studenta paša problēma, kā visu paspēt apgūt. Man šāda sistēma bija kas pilnīgi jauns, un vismaz šobrīd izskatās, ka šis ir ideālais studiju modelis – skolai nav jāzin ko tev vajag, bet gan tev pašam jāzin, kas tev būs nepieciešams. Pie priekšmetu izvēles pavadīju vienu vakaru, saliku visu tā, lai nekas nepārklātos un lai viss iekļautos vajadzīgajos kredītpunktos. Cik sapratu no citiem studentiem, kas dzīvo kojās, tad programmas var izstiept vai arī saspiest sev vēlamā mācību gadu skaitā. Respektīvi – vienu un to pašu studiju programmu, ja esi spējīgs tik traki mācīties, var saspiest gan 2 gados (attiecīgi paņemot vairāk priekšmetus vienā semestrī), kā arī ja nekur nav jāskrien – vari izstiept piemēram uz 5 gadiem (ņemot mazāk priekšmetus vai pat izlaižot semestri). Maksā laikam viņi par kredītpunktiem nevis par gadiem. Skola piedāvā vēlamo studiju gadu skaitu ar attiecīgajiem priekšmetiem katrā semestī, taču viss ir 100% fleksibls. Galvenais, lai beigtu skolu, ir savākt nepieciešamo kopējo kredītpunktu skaitu un aizstāvēt gala darbu. Šis ir studiju modelis, ko arī (cik sapratu) Turība ir sākusi apdomāt.
Arī es izvēloties savus priekšmetus varēju ņemt gan no 1.semestra, gan 3. gan 5.semestra priekšmetus, ņemt visu kas man vajadzīgs un kā man ērtāk.
Latvijai līdz šādam līmenim, manuprāt, jāaug vēl gadi piecpadsmit, jo mūsu post-padomju vidējā bauru sabiedrība ar atpalikušu domāšanu un visai izlaistu un bezmērķīgu jauno paaudzi šādu studiju sistēmu varētu smagi nesaprast. Šajā sistēmā jaunajam studentam ir jābūt pilnīgai skaidrība, ko viņš grib un kas būs nepieciešams. Latvijā, kā izskatās, daudzi studēt iet vnk tāpēc, ka jāiet, un pirms studiju uzsākšanas reti kurš zina, ko grib. Problēma reāli ir vidusskolās, jo arī tās, manuprāt, ir smagi atpalikušas no attīstīto valstu tendencēm.
Priekšmetu izvēlē DHBW mani, teikšu godīgi, smagi piečakarēja un to arī teicu vāčiem. Kad izvēlējos studiju priekšmetus Latvijā, viss forši sakrita ar Turības priekšmetiem. Atbraucot uz Vāciju, puse no izvēles bija jau likvidēta un daudzi priekšmeti, kurus vēlējos studēt vairs nebija. Jutos tiešām mazliet apmānīts, bet nu neko – ja jau esmu atbraucis tad iešu līdz galam un ņemšu to, ko piedāvā.
Piektdien sāka parādīties apetīte tāpēc aizgāju pirmo reizi uz lielveikalu. Par cenām un piedāvājumu veikalos raksts būs vēlāk.
Sestdien DHBW ERASMUS koordinatori organizēja ekskursiju uz Heidelbergu - pilsētu blakus Mannheimai ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un vēstures mantojumu. Tur dzīvo pārsvarā iedzīvotāju turīgā un biezā daļa. Arī par sabiedrību Vācijā uzrakstīšu atsevišķā rakstā vēlāk. Vispār skola tiešām rūpējas par ERASMUS studentiem un dažādas ekskursijas mums tika saplānotas visam semestrim – arī brauciens uz Oktoberfestu Minhenē.
Pirmdienā nofiksēju savu priekšmetu plānu un biju jau gatavs studijām, kas tā pa īstam sākās septembra beigās. Tā nu sāku dzīvot un mācīties Vācijā.
Turpinājums, protams, sekos.
ERASMUS II: ierašanās Vācijā un pirmie iespaidi
Iepriekšējā rakstā rakstīju par pieteikšanos un gatavošanos ERASMUS studijām.
Šis ir otrais raksts, kas veltīts pārdzīvojumiem un iespaidiem ierodoties savā jaunajā mītnes zemē Vācijā.
Uzreiz varu pateikt, ka visi tie, kas ar mani draudzējas, var visas būtiskākās bildes redzēt manā galerijā, kā arī izlasīt dažādus rakstus dienasgrāmātā, jo tur nonāca sīkākā up-to-date informācija, ar kuru vēlējos padalīties ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Bet nu pie lietas.
Izlidošana uz Frankfurtes-Hānas lidostu paredzēta 9.septembrī plkst 11:00 no Rīgas lidostas. Kādu nedēļu pirms tam jau sāku domāt, ko likt ceļojuma somā, jo kā jau Ryanair prasa – maksimums 15 kg nododamā bagāža un 10 kg rokas bagāža. Somu sakravāju iepriekšējā vakarā, bet pirms tam vēl pāris sīkumi. Jau kādas 2 nedēļas pirms aizbraukšanas, sāku plānot savu bye-bye party, lai tā skaisti atvadītos no saviem tuvākajiem draugiem un pēdējā laika saistītajiem cilvēkiem. Pati atvadu ballīte notika pēdējā nedēļas nogalē manās mājās dziļi laukos kopā ar draugiem un Studējošo pašpārvaldes cilvēkiem visai interesantā un savdabīgā formā – kartupeļu talka. 
Manuprāt, pasākums bija visai foršs.
Tālāk vēl tikai pirmdiena un otrdiena, trešdien jau lidojums. Pirmdien vēlreiz aizbraucu uz Rīgu (augusta vidū tiku pie tiesībām, tāpēc varu aizbraukt ar mašīnu), paņēmu Turības kopmītnēs pēdējās mantiņas un atzīmējos, ka esmu izvācies ārā līdz jaunajam gadam. Tuvējā Swedbankā izņēmu no konta 1000 EUR, lai būtu uzreiz pietiekami daudz naudas līdz ko ieradīšos Vācijā. Studējošo pašpārvaldē atstāju savu “darba” (pašpārvaldes) telefonu, kā arī pašpārvaldes kabineta atslēgu, uzmetu vēl pēdējo skatienu skolai un devos atpakaļ uz Jelgavu, tad uz savu dzimto galu (Sesava, ja kādam tas kaut ko izsaka ).
Otrdienā, dienu pirms braukšanas, sāku likt somā saturu. Rokas bagāžā (mugursomā) dators ar saviem pričendāļiem jau vien aizņem 4 kg un … tas ir arī viss + vēl daži sīkumi. Ar lielām šausmām liktu mantas nododamajā bagāžā un kopā ar visu smago un masīvo ziemas jaku, 2 pāriem apavu, kaudzei drēbju un vēl un vēl sanāca … 9kg. Un vairs neko nevaru iedomāties, ko vēl varētu ņemt līdzi. Yes - ļoti labi un ar maržu iekļaujos limitos. Ā jā un Ryanair.com tikai veikts check-in lidojumam, izdrukājot arī to boarding-pass.
TREŠDIENA. Sākam dienu ar to, ka es braucu uz lidostu. Mani pavadīt brauca vecāki un mazais brālis, taču es biju mašīnai pie stūres vēl pēdējo reizi nākamo trīs mēnešu laikā. Lidostā mierīgi nododu bagāžu. Atvados no vecākiem un izeju caur drošības kontroli. Tā kā šis būs manā mūžā pirmais lidojums, biju īpaši pozitīvu emociju pārņemts (kā normāli iztulkot vārdu excited? ), jo lidošana man ir kaut kas jauns. Pēc savā mūžā pirmā lidojuma jutos vnk drausmīgi. 
Nē, problēma nav Ryanair! Problēma ir pašā lidošanā kā tādā, kā procesā. Es secināju, ka lidošana nav priekš manis. Un nē – ar laika apstākļiem viss bija kārtībā – saulains visa lidojuma laikā un nekāda gaisa bedru. Brīdī kad lidmašīna ieskrējās uz skrejceļa, man eksaitments uzskrēja nebijušos augstumos un viss likās tik forši, tik super. Taču tajā mirklī, kad lidmašīna atrāvās no zemes viss prieks momentā nokritās zem nulles. Tādas sajūtas es nebiju gaidījis. Mans organisms nespēj panest šīs spiedienu maiņas, lidmašīnas nolaišanās momentu, kad ir tāda sajūta, ka krīti un tā tālāk. Jutos kā kaķis, kad to ved mašīnā. Un šķiet uzvedos arī – visu laiku skatījos ārā pa logu, kurš izrādās man ir labu gabaliņu zem apmēram pleca augstumā. Visu laiku bija prātā tāda doma – get me the f**k out of here! Nopietni!
Pēc izkāpšanas no garastāvoklis visai sačakarēts. Kas gan vēl varētu noiet greizi? Opā, pārsteigums no meteorītu operatora TELE2. Pareizāk šajā gadījumā būtu MELE2. Starptautiskais pieslēgums nezināmu iemeslu dēļ NESTRĀDĀ. Tātad nu jau vēl telefona un skaru problēmas būs jārisina. Mēģināju visādi pieslēgties, manuāli un automātiski, taču visus Vācu tīklus uzrāda kā aizliegtus. Nu Bāc!!! Visai sašutināts iekāpju autobusā uz Frankfurtes centrālo dzelzceļa staciju (12 EUR). Autobuss brauc 3 stundas, jo Frankfurtes-Hānas lidostai ar Frankfurti nav nekāda sakara, tikai nosaukums kopīgs. Lidosta no Frankfurtes atrodas apmēram 180 km attālumā. Frankfurtē nopērku vilciena biļeti uz Mannheimu un ieeju stacijas McDonaldā uzēst. Čīzburgers, lielie frī un lielā kola kopā maksā 5.28 EUR. Pirmajā momentā liekas dārgi, taču šķiet Latvijā tas pats vien būtu (~ 3.60 LVL). Čīzburgers viņiem maksā 1 EUR, kas tajā brīdī bija lētāk nekā Latvijā (0.85 LVL, ja pareizi atceros). PigMac viņiem 3.35 EUR.
Vilciens līdz Mannheimai stundu, reģionālais ekspresis. 15 EUR. Vilciens brauc ļoti komfortabli, nekratās, negrab, bremzē un uzsāk braukt bez rāvieniem, pretēji tam, kā tas notiek Latvijā.
Centrālajā stacijā mani sagaida viņu vietējās skolas studente – ERASMUS koordinatore – Sāra. Tiek sagadīta arī vēl viena apmaiņas studente Ariela no ASV, kas arī ierodas ar vienu no vilcieniem. Tālāk nopērku sabiedriskā transporta pusgada biļeti par 128 EUR. Šī biļete dod tiesības braukt ar VISIEM reģiona sabiedriskajiem transportiem bez papildus maksas pusgadu. Sāra palīdz nopirkt jaunu telefonu ar piesaistītu priekšapmaksas karti par … dodu 5 sekundes laika uzminēt … 25 EUR Jā, 25 EUR un tavā īpašumā nonāk jauns, vienkāršs telefons (LG GB102) ar piesaistītu operatora O2 priekšapmaksas karti. Un tas nav lētākais piedāvājums – ir arī vēl lētāki. Izrādās viņiem te populāri mainīt telefonus regulāri – kā viens tiek sasists, pazaudēts vai sabojāts, tā ņem jaunu .
Sāra pavada līdz kojām. Tramvaji viņiem visai forši salīdzinot ar mūsējiem Rīgā. Zemās grīdas jeb es gribētu teikt – augstā perona. Perons tramvaja pieturā ir visai augsts. Un no tās zemās grīdas jēga nekāda, ja pieturā nav perona. Tramvaji brauc komfortabli. Kopmītnēs ieraugot savu istabu kārtējais šoks. Trešā lieta, kas man jau tajā dienā nepatīk. Istaba, lai arī paredzēta man vienam, atgādina vairāk slimnīcas palātu. It is very nice, isn`t it? - šāda frāze izskan no Sāras runas orgāniem . Es ar šokētu sejas skatienu piekrītu, lai gan patiesībā domāju pavisam ko citu – ārprāts, man šeit būs jadzīvo nākamās 100 dienas??? Istaba izskatās ļoti auksta, tukša, lampas apgaismojums ir totāli sterils. Nav mājīguma sajūtas nekādas. Aizkaru logiem nav, dekoru arī nekādu, nekas. Tikai gulta, galds, skapis, plaukti, izlietne, spogulis, 2 krēsli, baltas tapetes, gaiši zila grīda, balti radiatori un viss. Turībā tādos pašos kvadrātmetros dzīvo četri cilvēki + sajūta ir ļoti mājīga. Ieslīgu nelielā depresijā. Ēst negribējās vēl nākamās 2 dienas – vienkārši par ēšanu vispār nedomāju, jo domas bija novirzītas uz iedzīvošanās jautājumiem. Interneta arī nav. Izgāju ārā pastaigāties un piezvanīt no maksas telefona uz mājām, lai pateiktu, ka esmu galā. Mazliet nomierinājos. Aizgāju gulēt. Domās esmu vēl Latvijā un visu laiku sāku domāt – kāda vella pēc es te atbraucu? Aizmiegu.
Šim rakstam viss. Nākamajā rakstā par tālāk darāmajām lietām pēc ierašanās un pirmie iespaidi par skolu.
ERASMUS: visa sākums jeb kā piedalīties?
Nu šķiet, ka beidzot man ir vairāk vai mazāk laiks, lai apkopotu visus līdzšinējos ERASMUS piedzīvojumus. Vairāki cilvēki deg nepacietībā un nevar sagaidīt rakstu sēriju par manām ERASMUS studijām.
Šis raksts būs par to, kā es tiku ERASMUS, kas man bija nepieciešams lai pieteiktos konkursam, kā konkurss notika, kā arī par visu pārējo līdz lidojumam uz ārzemēm.
Pirms sāku sīkāk aprakstīt, neliela fona informācija:
1) Latvijas augstskola – Biznesa augstskola Turība (BAT)
2) Studiju periods – 5.semestris (Septembris – Decembris, 2009.gads)
3) Studiju programma – Uzņēmējdarbības vadība (UV)
4) Valsts – Vācija
5) Viesaugstskola – Duale Hochschule Baden Wurrtemberg Mannheim. (DHBW)
Tātad viss, ko es šeit turpmāk aprastīšu būs attiecināms uz BAT un doto Vācijas skolu DHBW. Citās skolās ERASMUS process notiek savādāk un tas atšķiras katrā augstskolā.
Lai nokļūtu ERASMUS apmaiņas programmā, nepieciešams izturēt konkursu savā mājas augstskolā. Turībā konkurss uz rudens semestri notiek tekošā gada martā – aprīlī. Skola parasti mēdz paziņot par konkursa sākumu, pieteikšanās datumiem utt.
Piesakoties man vajadzēja aizpildīt pieteikuma anketu (cik atceros latviešu valodā). Pēc pieteikuma iesniegšanas skolas Ārzemju departamentā (kaut kā tā to sauc) jāgaida kādas 2 – 3 nedēļas, kamēr pieteikumi tiek izskatīti. Jāatceras tas, ka pietiekuma iesniegšanas laikā ir uzreiz jau jānorāda izvēlētā ārzemju skola, tāpēc pirms tam ir kāds laiciņš jāpavada pie ārzemju skolu mājaslapām un jāsaprot, vai tajās ir nepieciešamās studiju programmas ar daudz maz atbilstošajiem priekšmetiem. Studiju priekšmetiem vairāk vai mazāk jāsakrīt ar mājas augstskolu. Uz doto semestri Turība piedāvāja UV fakultātei doties uz kādu no sešām valstīm (Somija, Dānija, Vācija, Polija, Lietuva, Turcija).
Mana izvēles loģika bija sekojoša: LT, PL, TR uzreiz atkrita, jo tajās nekas labs nav sagaidāms. FI likās pārāk garlaicīga, DK – pārāk dārga+ programmas īsti nesakrīt, atlika DE – pietiekami normāla valsts, ar normālu cenu līmeni un iespējams labu izglītības līmeni. Un vēl – Vācija būtu ideāla vieta, lai redzētu, kā dzīvo augsti attīstīta valsts, kuru krīze skārusi salīdzinoši minimāli.
Pieteikumu izskatīšana notiek ņemot vērā vairākus rādītājus: vidējā atzīme iepriekšējā gadā un angļu valodas atzīme. Angļu valoda spēlē visai būtisku lomu, taču jāatceras, ka ne visas ERASMUS studijas notiek angļu valodā.
Pēc konkursa rezultātu paziņošanas, notiek kopīga lekcija visiem laureātiem, kur izskaidro pamata lietas par ERASMUS studijām un citus sīkumus.
Tālāk ir jāaizpilda ārzemju skolas pieteikuma anketa (jāliek klāt arī pases kopija un bildīte + norāda studiju priekšmetus), mājas skolas learning agreement (norāda priekšmetus, kurus mācīsies). Learning agreement jāparaksta fakultātes vadītājam, kurš piekrīt izvēlētajiem priekšmetiem un Ārzemju depratamenta vadītājam. Kad visi dokumenti sakārtoti, tos iesniedz Ārzemju departamentā. Tas visu apkopos un nosūtīs pieteikumus ārzemju skolām + paralēli sāks gatavot ERASMUS stusiju līgumus. Šajā brīdī sākas gaidīšana, jo paiet laiks kamēr viss tiek aizsūtīts, apstrādāts un dotas atbildes.
Man sanāca tā, ka es atbildi no Vācijas gaidīju teju 2 mēnešus. Principā biju pats pēdējais, kas uzzināja, ka Vācijas skola mani ņem pretī. No Vācijas jūnija vidū atnāca visai paliela aploksne ar daudz dažādu informāciju. Vācu ERASMUS koordinatori atsūtīja informāciju par pilsētu, kurā apmetīšos (Mannheima), dažādu ar dzīvošanu saistītu info, kā arī kopmītņu pieteikuma veidlapu, kuru man vajadzēja aizpildīt un nosūtīt ASAP. Visa komunikācija turpmāk ar Vāciju notika caur e-pastu. Jūlija sākumā atnāca pēdējais apstiprinājums, ka viss ir OK, un vācu gals tikai gaida informāciju par manu ierašanos Mannheimā.
Šajā brīdī palika vēl vairākas izdarāmas lietas:
1) parasktīt ERASMUS līgumu un saņemt stipendiju kontā;
2) nokārtot EVAK;
3) nopirkt aviobiļetes;
4) nokārtot apdrošināšanu;
5) reģistrēties Konsulārajā reģistrā;
6) pieslēgt starptautisko pieslēgumu mob.telefonam;
Tālāk neliels izklāsts par katru punktu:
ERASMUS līgums tika izlasīts un parakstīts – apmēram 10 A4 lapas ar sīkas drukas tekstu. Stipendija veidojas no divām daļām: pirmā daļa ir tā, kas nāk pa tiešo no ES (eiro valūtā), otrā daļa – nauda no Latvijas Valsts (LVL valūtā). jūlija vidū saņēmu abas summas, kas kopā sastādīja apmēram 2200 EUR. Šī summa man ir atvēlēta apmēram 100 dienām, ko pavadīšu Vācijā (9.septembris līdz 17.decembris), jeb rupji rēķinot apmēram 700 EUR mēnesī. Priekš Vācijas esot pietiekami (par dzīvošanu raksts vēlāk).
Pēc tam es ķēru īsto momentu, kad rezervēt aviobiļetes. Plānoju lidot ar Ryanair no Rīgas uz Frankfurtes-Hānas lidostu, pēc tam ar autobusu līdz pašai Frankfurtei un tad ar vilcienu līdz Mannheimai. Noķēru īsto mirkli 31.jūlijā, kad Ryanair sadomāja uztaisīt izpārdošanu un pa 35 EUR tiku pie biļetes līdz Frankfurtei (visi nodokļi + visi papildus maksājumi + 1 nododamā bagāža). Tā kā nezināju precīzi, kad braukšu mājās, atpakaļ biļeti vēl nepirku.
Ja brauc uz ārzemēm, nepieciešams nokārtot EVAK un kādu ceļojumu apdrošināšanu. EVAK ir plastikāta kartiņa, kuru var bez maksas izņemt VOAVA, un tā nodrošina elementārāko veselības aprūpi Eiropas Ekonomiskajā zonā (pirmā palīdzība +elementārākā veselības aprūpe). Ar EVAK vien nepietiks un tāpēc vēlams nopirkt arī kādu ceļojumu apdrošināšanas polisi (vai jebkuru veselības apdrošināšanu, kas darbojas arī ārvalstīs). Es kopā ar savu jauno OPEN karti iegādājos Swedbankas piedāvāto Seesam ceļojumu apdrošināšanas polisi pa 25 EUR uz vienu gadu.
Kad dodas uz ārzemēm vienmēr ieteicams reģistrēties LR Konsulārajā reģistrā. Tur var izveidot tādu kā profilu, kur norāda savus datus un pēc iespējas precīzākus ceļojuma laikus un datus. Kāpēc ieteicams reģistrēties? Gadījumā, ja vietā, kur būsiet, notiks kāda globālāka nelaime (dabas stihija, ASV valdības organizēts brīvprātīgo teroristu uzbrukums utt.), Konsulārā reģistra ierēdņi varēs ārti atrast, kuri LR pilsoņi atrodas skartajā zonā, un sazināties ar tiem, kā arī piedāvāt palīdzību, ja nepieciešama. Reģistrējoties, jūs pasakat valstij, ka “es atradīšos tur un tur un jūs to tagad zināt”. Drošība pašam un mazāk problēmu valstij, no kuras nākat.
Un kā pēdējo vajag izdomāt, kā uzturēsiet sakarus brīžos, kad nebūs pieejams dators. Iespējas divas – vai nu pieslēgt telefonam starptautisko pieslēgumu, vai arī galamērķī nopirkt priekšapmaksas karti. Tā kā esmu Meteorīta operatora klients ar pieslēgumu, izvēlējos ņemt starptautisko pieslēgumu. Viesabonēšanas cenas likās tīri pieņemamas un ja iespēja ir, tad kāpēc gan ne!
Tas pagaidām viss. Nākamajā rakstā būs informācija par gatavošanos pašam ceļojumam, pašu ceļojumu un pirmajām lietām pēc ierašanās Vācijā.
Rezumē: Turībā ir ļoti ērti pieteikties ERASMUS studijām, pašam būs jāatrod skola un jāaizpilda pieteikumi – pārējo izdarīs atbildīgie ERASMUS koordinatori. Galvenās prasības – vidējā atzīme un angļu valodas atzīme.