ERASMUS III: Sākam dzīvot un studēt Vācijā
♦ IEPRIEKŠĒJIE RAKSTI:
Erasmus: visa sākums jeb kā piedalīties?
Erasmus II: ierašanās Vācijā un pirmie iespaidi
Kā jau iepriekšējos rakstos minēts studējot Biznesa augstskolā Turība, trešā kursa pirmo semesri izlēmu pavadīt kādā ārvalstī ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros.
Šis raksts būs par pirmajām lietām, kas tika izdarītas ierodoties Vācijā.
Kā jau iepriekš minēju, pirmajā dienā, kad ierados Vācijā, jutos visai nomākts un mazliet depresīvs, jo 1) draņķīgs lidojuma process, 2) TELE2 piečakarēja ar starptautiskā pieslēguma (ne)esamību un 3)kopmītņu istaba, kurā būs jādzīvo, galīgi neiet kopā ar manām cerībām.
9.septembris pagāja uz visai skumjas nots, vakarā aizgāju visai ātri gulēt, tā arī netiekot vēl pie normāliem sakariem un interneta.
10.septembris jeb ceturtdiena sākās salīdzinoši mierīgi. Ēst gan vēl negribējās, izdzēru glāzi ūdens un devos jau pašā rīta agrumā uz Mannheimas centru, kur bija paredzēts satikties ar citiem ERASMUS studentiem. Šajā dienā bija paredzēts izdarīt 2 būtiskas lietas: reģistrēties kā pastāvīgam iedzīvotājam Mannheimas pilsētā un atvērt bankas kontu. Sagaidījuši skolas ERASMUS koordinatori Sāru, devāmies visi reģistrēties par pilsētas iedzīvotājiem. Šāda lieta nepieciešama, jo uzturēsimies vairāk par 90 dienām Vācijā. Šo procedūru jāveic arī ES iedzīvotājiem, jo arī Šengenas zona atļauj bez reģistrācijas uzturēties ārvalstīs ne vairāk par 90 dienām. Citu valstu pilsoņiem vēl ir čakars ar vīzām, kuras jāiet regulāri atjaunot, bet tas mani neskar. Piereģistrējos un viss. Protams visas anketas vācu valodā un serviss arī vācu valodā – saprast es varu, bet atbildēt nē 
Pēc tam Sāra mūs aizveda uz Deutsche Bank, kur atvērām norēķinu kontu. Bez šī konta būtībā varētu arī iztikt, taču norēķini par kopmītnēm tiek automātiski atvilkti no konta katru mēnesi, tāpēc ir obligāti jāatver. Par kopmītnēm vispār norēķini skaidrā naudā nenotiek – viss elektroniski un automātiski. Pie reizes vēl piesakos Maestro norēķinu kartiņai, lai katru reizi kā vajadzēs naudu nevajadzētu skriet uz banku. Pēc konta atvēršanas ieskaitu līdzi paņemto naudu, lai nevajadzētu visu laiku staigāt apkārt ar lielu skaidro naudu makā.
Ceturtdienas oficiālā daļa beigusies. Pēc tam daļa no studentiem, tajā skaitā arī es, devāmies uz IKEA veikalu iepirkt dažādus sadzīviskus sīkumus kopmītnēm. Par cenām un iepirkšanos raksts būs vēlāk, jo lai aprakstītu, kā izskatās tirdzniecība Vācijā, vajag veselu atsevišķu rakstu.
Vakarā dabūju arī internetu savā koju istabā. Viņiem te Wi-Fi nav (???), kas mani nedaudz izbrīnīja. Viss notiek caur kabeli, katrā istabā ir interneta štekerītis, kur pieslēdz tīkla kabeli un aidā – mums ir internets. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ārkārtīgi strauji mainās notikumi internetā, jo pēc 2 dienu pauzes, likās, ka interneta vidē viss apgriezies ar kājām gaisā. Twitterī izsekot ziņām vairs nevar, 40 nelasīti epasti, draugos galerijas nomainījušās jau divas reizes utt. Vācijā pirktais telefons sāka strādāt, respektīvi – tika beidzot pieslēgts tīklam, aktivizēts.
Piektdiena, 11.septembris. Dodos uz Welcome Day skolā. Šī ir diena, kad pirmo reizi ieraugu skolu, kurā man nāksies pavadīt nākamos 3 mēnešus. Tramvajs no centra līdz skolai aizbrauc apmēram 10 minūtēs. Vispār diezgan ātri, jo skola tiešām atrodas pilsētas nomalē.
Kad tieku līdz skolai, skats visai interesants. Visās bildēs, ko es skatījos, redzēju, ka skolas ēka ir tāda, nu tāda vienkārša. Parasta ēka ar daudz logiem. Rekur skolas bilde. Taču izrādās, ka tikai pirms gada, skolai piebūvēts klāt pilnīgi jauns korpuss. Jaunā korpusa vienas daļas bilde te. Bildē redzama bibliotēka un ēdnīca. Otra puse izskatās tāda pati, tikai lielāka un garāka – 5 stāvi. Vācijā krīzes nav. Skola pati tiešām atrodas totālā pilsētas nomalē, lidostas skrejceļa galā un vēl blakus kukurūzas laukam. Google Maps skolas jaunais korpuss vēl neuzrādās, tā vietā redzams vienkārši uzarts lauks. Pirmais iespaids par skolu ir interesants. Neņemot vērā to, ka atrodas baigā nomalē un to, ka visu laiku lido pāri lidmašīnas, pati skola ir ļoti sakārtota, taču izskatās vēl nepabeigta – plikas betona sienas un kolonnas vēl redzamas. Un jā – gada laikā skola mainījusi nosaukumu un reāli kļuvusi līmeni augstāka. Kad pieteicos studijām skolas nosaukums bija Berufsakademie Mannheim (Profesionālā akadēmija vai kaut kas tml.), bet kad atbraucu, jau kļuvusi par Duale Hochschule Baden Wurtemmberg (Dubultā augstskola – kaut kā tā) – saīsinājumā DHBW.
Sākas Welcome day ar Starptautiskā ofisa vadītāja uzrunu un visu pārējo svarīgo informāciju. Tālāk notiek plaša un liela skaidrošana par to, kā izskatās mācību process un kas mums jādara. Un šeit sākās nākamā lieta, kas manī radīja papildus neapmierinātību ar ERASMUS studijām. Izglības sistēma viņiem ir kudiš atšķirīga nekā Latvijā.
Augstākā izglītība Vācijā (vismaz iekš DHBW ) izskatās apmēram tā. Students piesakās studijām konkrētā studiju programmā. Studiju programmas sastāv no milzīga daudzuma dažādu priekšmetu, kas tiek piedāvāti studijām. Studenta uzdevums šajā brīdī ir ņemt un izvēlēties viņaprāt sev nepieciešamos studiju priekšmetus prasīto semestra kredītpunktu apjomā. Reāli kā puzli vari salikt pats savu studiju saturu, pēc saviem ieskatiem, kas pašam liekas noderīgāks, vai ko prasa uzņēmums kurā strādā. Katram studiju priekšmetam ir savs lekcijas laiks, kad tas notiek, tāpēc iespējams sakombinēt pat tā, ka piemēram piektdiena brīva. Problēma šeit gan ir tāda, ka lekciju norises laiki var pārklāties un tad jau tā ir studenta paša problēma, kā visu paspēt apgūt. Man šāda sistēma bija kas pilnīgi jauns, un vismaz šobrīd izskatās, ka šis ir ideālais studiju modelis – skolai nav jāzin ko tev vajag, bet gan tev pašam jāzin, kas tev būs nepieciešams. Pie priekšmetu izvēles pavadīju vienu vakaru, saliku visu tā, lai nekas nepārklātos un lai viss iekļautos vajadzīgajos kredītpunktos. Cik sapratu no citiem studentiem, kas dzīvo kojās, tad programmas var izstiept vai arī saspiest sev vēlamā mācību gadu skaitā. Respektīvi – vienu un to pašu studiju programmu, ja esi spējīgs tik traki mācīties, var saspiest gan 2 gados (attiecīgi paņemot vairāk priekšmetus vienā semestrī), kā arī ja nekur nav jāskrien – vari izstiept piemēram uz 5 gadiem (ņemot mazāk priekšmetus vai pat izlaižot semestri). Maksā laikam viņi par kredītpunktiem nevis par gadiem. Skola piedāvā vēlamo studiju gadu skaitu ar attiecīgajiem priekšmetiem katrā semestī, taču viss ir 100% fleksibls. Galvenais, lai beigtu skolu, ir savākt nepieciešamo kopējo kredītpunktu skaitu un aizstāvēt gala darbu. Šis ir studiju modelis, ko arī (cik sapratu) Turība ir sākusi apdomāt.
Arī es izvēloties savus priekšmetus varēju ņemt gan no 1.semestra, gan 3. gan 5.semestra priekšmetus, ņemt visu kas man vajadzīgs un kā man ērtāk.
Latvijai līdz šādam līmenim, manuprāt, jāaug vēl gadi piecpadsmit, jo mūsu post-padomju vidējā bauru sabiedrība ar atpalikušu domāšanu un visai izlaistu un bezmērķīgu jauno paaudzi šādu studiju sistēmu varētu smagi nesaprast. Šajā sistēmā jaunajam studentam ir jābūt pilnīgai skaidrība, ko viņš grib un kas būs nepieciešams. Latvijā, kā izskatās, daudzi studēt iet vnk tāpēc, ka jāiet, un pirms studiju uzsākšanas reti kurš zina, ko grib. Problēma reāli ir vidusskolās, jo arī tās, manuprāt, ir smagi atpalikušas no attīstīto valstu tendencēm.
Priekšmetu izvēlē DHBW mani, teikšu godīgi, smagi piečakarēja un to arī teicu vāčiem. Kad izvēlējos studiju priekšmetus Latvijā, viss forši sakrita ar Turības priekšmetiem. Atbraucot uz Vāciju, puse no izvēles bija jau likvidēta un daudzi priekšmeti, kurus vēlējos studēt vairs nebija. Jutos tiešām mazliet apmānīts, bet nu neko – ja jau esmu atbraucis tad iešu līdz galam un ņemšu to, ko piedāvā.
Piektdien sāka parādīties apetīte tāpēc aizgāju pirmo reizi uz lielveikalu. Par cenām un piedāvājumu veikalos raksts būs vēlāk.
Sestdien DHBW ERASMUS koordinatori organizēja ekskursiju uz Heidelbergu - pilsētu blakus Mannheimai ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un vēstures mantojumu. Tur dzīvo pārsvarā iedzīvotāju turīgā un biezā daļa. Arī par sabiedrību Vācijā uzrakstīšu atsevišķā rakstā vēlāk. Vispār skola tiešām rūpējas par ERASMUS studentiem un dažādas ekskursijas mums tika saplānotas visam semestrim – arī brauciens uz Oktoberfestu Minhenē.
Pirmdienā nofiksēju savu priekšmetu plānu un biju jau gatavs studijām, kas tā pa īstam sākās septembra beigās. Tā nu sāku dzīvot un mācīties Vācijā.
Turpinājums, protams, sekos.
12 komentāri
Ierakstīt komentāru
Tā nav tā pati Boloņas sistēma?
Ja nemaldos tad Vācijā gluži Boloņas process nav ieviests. Boloņa šķiet neregulē to, pēc kāda modeļa notiek studijas.
lasot šos stāstus liekas var rasties nepareizs priekšstats par to, kā ERASMUS dzīvo. tie, kurus es pazīstu dzīvo tiešām labiekārtotā vidē (nevis kopmītnēs, jo viņu valstīs tādu nav, vai, ja ir, tad ir līmenī) un dzer vismaz katru otro dienu. šis acīmredzot nav tipisks gadījums. bet vienalga, ceru, ka tev tas viss paliks atmiņā kā pasaka. man tā bija, ir un būs, neko labāku par ERASMUS studenta dzīvi iedomāties nevaru. žēl, ka pirmā reize paliek vienīgā.
es šo rakstu sēriju vairāk rakstu tāpēc, lai tie, kas vēl domā braukt ERASMUS, varētu redzēt kas viņus sagida.
Manas ERASMUS studijas tiešām nav tipisks gadījums tiem stāstiem ko arī esmu dzirdējis. Principā es te uzvedos visai mierīgi jo iztusējis esmu pietiekami Latvijā!
varbūt tad tomēr uzraksti arī, kā iet tipiskajiem… savādāk tā pārāk subjektīvi un tiek radīts maldīgs iespaids…tas, ko Tu te raksti nav īstais ERASMUS, kurā studenti (arī labie) atlaiž visas bremzes
ar laiku! šajā rakstu sērijā būs vēl vairāki raksti kuros tiks aptvertas vairāk vai mazāk bet visas nianses! otrkārt esmu ticis tikai pie pirmās nedēļas jeb paša paša sākuma!
tipisks ERASMUS students pirmo nedēļu vispār neatceras!
Vai tu grasies rakstīt 12 rakstus? man, piemēram, grūti iedomāties, ar ko 5. nedēļa varētu krasi atšķirties no 6.
vēl man radās jautājums, vai Tev jāmācās vispār nav, ka ir laiks rakstus drukāt?
nu protams ka tik daudz rakstu nebūs! vēlāk jau viss ieslīgst vairāk vai mazāk rutīnā! aprakstītas tiks arī manas domas par Vāciju, studiju procesu, salīdzinājums ar Latviju utt.
Jāmācās ir, tāpēc blogā 2 mēnešus vispār nebija neviena raksta. Tā kā apsolījos iepriekš, ka šāda rakstu sērija būs, tad tas ir jāizpilda. Rakstīšana jau neaizņem tik daudz laika!
un kā ar pirmajiem iespaidiem par meitenēm?
par meitenēm arī neko diži slavējošu nevar teikt! nav tā ka būtu briesmīgi, bet nav arī ļoti labi!
vot par to notekti vajag ierakstu, savādāk sāk likties, ka Tev meitenes neinteresē!
ar ko tad sliktākas kā dzimtenē? nav cacu?
nu tad pēc pieprasījuma būs arī raksts par to vēlāk! sekojiet līdzi jaunumiem un nekas netiks palaists garām! komentāros droši var ierakstīt, par ko vēlaties lasīt!