Izglītība Eiropā un Latvijā: neliels salīdzinājums
Tā kā studijas Vācijā beigsties tieši pēc nedēļas un jau nākamceturtdien sēdēšu mājīgā un jaukā saspiestībā ar citiem eiropiešiem lētās aviosabiedrības Boeingā, tad nu jau varu dod jau savus galējos vērtējumus par Eiropā pavadīto laiku.
Šoreiz gribētu izteikt savu viedokli par divām izglītības sistēmām - Vācija un Latvija. Vācijas skolā nosacītā sesija teju jau beigusies (palicis tikai viens eksāmens), tāpēc varu pilnvērtīgi salīdzināt savus iespaidus par abām šīm Eiropas valstīm.
Pirms rakstu, uzreiz saku, ka salīdzinājums skars piedzīvoto divās dažādās augstskolās – DHBW (Vācija) un Biznesa augstskola Turība (Latvija). Citās skolās un citās valstīs piedzīvotais var atšķirties, kā arī izglītības sistēmas fundamentālā uzbūve pilnīgi noteikti atšķiras. Centīšos aprakstīt ne tikai sīkumus, bet arī globālākas lietas.
Viens no iemesliem, kāpēc braucu studēt tieši uz Vāciju, bija tieši vēlme izzināt, kā izglītības sistēma darbojas Rietumeiropā un cik tāls ceļš būtu ejams vēl Latvijai. Interesanti bija pavērot ne tikai skolu tehniskā aprīkojuma pusi un akadēmiskā personāla attieksmi, bet arī pašus studentus. Atšķirības visā, protams, ir. Par to tālāk sistematizēti.
TEHNISKĀ PUSE. Bez liekiem vārdiem uzreiz teikšu, ka Biznesa augstskola Turība tehniskā nodrošinājuma ziņā par visiem 100% jau atrodas Eiropā. Pilnīgi atklāti un godīgi. Ja vēlaties Latvijā redzēt, kādas izskatās mūsdienīgas augstskolas Eiropā, dodieties uz Turību. Ja vēl godīgāk runā, tad patiesībā vairākos aspektos Turība ir pat pārāka, salīdzinājumā ar manu Vācijas skolu. Es pat īsti nezinu, ko pastāstīt. Pateikšu varbūt , kā Turībā nav. Vācijas skolas ēka ir “gudra“. Saulainā dienā žalūzijas automātiski saules pusē aizveras (speciālas žalūzijas ēkas ārpusē), lai netraucētu lekciju norisi iekšpusē. Gaismas publiskajās telpās slēdzas iekšā un ārā automātiski. Un patiesībā šie sīkumi ir vienīgās būtiskās atšķirības. Teikt to, ka auditorijas aprīkotas ar projektoriem, bibliotēkās ir svītru kodu check-in un check-out nav jēgas jo tas mūsdienās tomēr ir standarts, kuru dažas Latvijas valsts augstskolas tomēr vēl nav pamanījušās ieviest. Tāpat Turības bibliotēka – varu droši apgalvot, ka viena no labākajām un pilnvērtīgākajām, kāda redzēta. Manā Vācijas skolā pat nav tik daudz grāmatu.
Varbūt ir tāds absolūts sīkums kā MensaCard jeb priekšapmaksas karte ēdnīcā. Automātā papildini karti ar skaidru naudu un ēdnīcā kasē samaksā par ēdienu vienkārši nopīkstinot gar lasītāju. Es to sauktu par ēdnīcas/skolas E-talonu. Ar šo pašu kartiņu arī kojās var samaksāt par veļas mašīnu lietošanu, kā arī skolā par kopēšanu, jo kopētāji pieslēgti šo kartiņu lasītājiem. Turībā gan ir priekšapmaksas kopēšana jau ieviesta.
Toties Turība izceļas ne tikai ar vides tehnisko sakārtotību, bet arī ar brīnišķīgu estētisko pusi. Turībā ir labāks Studiju Informācijas centrs. Vācijas skolā tāda nav (vai arī neesmu īsti atradis). Turībā ir kudiš labāki projektori – Vācijas skolā viņi kaut kā intensīvi mēdz lietot baigi vecus projektorus, kuriem krāsas visai izdegušas un bilde nefokusējas. Turībā ir ērtākas mēbeles. Vācijas skolā katram galdam klāt nāk 220V rozetes, Turībā šo vajadzētu kaut kā risināt (pēc būtības lekciju laikā ir jāseko līdzi vielai, nevis jāsēž internetos), lai gan man problēmas pašam nav bijušas, jo klēpjdators mēdz izvilkt lekcijas ilgumu. Turībā ir labāks wi-fi (turn on and surf), Vācijas skolā ir vispirms jādabon reģistrācijas kodi, tad jāiziet trīs soļu iežurnālēšanās (login) procesam un tad tikai tiekam pie sava interneta konta, kas ierobežo mūsu izdarības līdz 1 Gb mēnesī. Par kojām es vēl īsti neesmu sapratis, kur labāk, bet arī šķiet nosliektos vairāk uz Turības pusi. Par ēdināšanu Vācijā nemāku teikt, jo skolas ēdnīcā nemēdzu ēst. Paši vācieši teikuši, ka neesot labi. Lēti gan. Kompleksās pusdienas cenā līdz 2 EUR, jo viņiem te ir valsts subsidētā pārtika. Vispār augstkolu ēdnīcās (mensa) viņiem te var dabūt vislētāko ēdienu. Un vēl – ēdnīcas plāno ēdienkartes vienu mēnesi uz priekšu. Dabonams tāds ēdnīcas žurnāliņš, kur visam mēnesim paredzētās pusdienas ir uzskaitītas – kas kurā dienā būs. Šis pat no biznesa viedokļa ir izdevīgi. Mīnuss šim ir tāds, ka izvēle ir visai maza – tev jāēd to, ko dod. Mēs Latvijā kaut kā esam raduši, ka vienmēr varam izvēlēties visu sākot no zupām un salātiem, beidzot ar zoss fileju. 
IZGLĪTĪBAS SATURS. Šeit gan man ir daudz ko teikt. Nē, lielie skeptiķi un mūžīgi negatīvie anomīnie komentētāji: Turībā viss ir pilnīgā kārtībā, bet ar piebildi only to a point. Un par šiem dažiem punktiem es arī gribētu parunāt. Tā nebūt nav tikai un vienīgi Turības problēma, tā ir visas Latvijas izglītības sistēmas globālā problēma. Taču zinot Turības atvērtību pārmaiņām, tā varētu būt viena no pirmajām skolām, kas ievieš sevī eiropeiskos elementus.
Pirms pāriet pie sīkākām detaļām, sākšu ar globālākām lietām. Vispirms teiksim tā – izglītības sistēmas saturiskajai daļai pēc būtības ir jābūt piesietai valsts ekonomikas stāvoklim. Un esot Vācijā ļoti labi redzu, kā tas izpaužas.
Vācijā viss izglītības sitēmas saturs balstīts uz faktu, ka ekonomika jau ir attīstījusies un viss, kas jādara, ir jānotur esošais līmenis. Citiem vārdiem sakot, skolās mācību viela sevī pārsvarā iekļauj jautājums kā efektivizēt, optimizēt, uzlabot esošos procesus, kā izskatīt liekos procesus, kā automatizēt darbības utt. Vēl savādākiem vārdiem sakot, kā padarīt esošo vēl labāku. Sēžot lekcijās, man tiešām radās sajūta, ka atrodos pavisam citā pasaules malā.
Turpretī Latvijā un šeit es uzsveru arī Turību, visa mācību viela balstīta uz to KĀ RADĪT jaunu biznesu, kā meklēt jaunas idejas, kā attīstīt idejas, kā veidot uzņēmumu, kā meklēt noieta tirgu utt. Jo mums sava valsts ir pašiem jāceļ, mums nekā īsti nav. Vācijā ir pretēji – viss ir tik tālu attīstījies, ka jaunam biznesam vietas vispār nav ( ja nu vienīgi kādas super šauras tirgus nišas), toties aktuāls jautājums, kā panākt, lai esošais nesabrūk – tas ir mūžīgais optimizācijas un efektivizācijas ceļš. Latvijā nav ko īsti optimizēt, mums sākumā ir viss jārada. Vācija ir pilna ar super-lieliem uzņēmumiem, kuriem optimizācijas jautājumi ir svarīgi. Nosauciet Latvijā lielos uzņēmumus? Cik varat saskaitīt?
Šīs atšķirības ir ļoti pamanāmas. Latvijā veicot dažādas analīzes top rīks visam ir SVID analīze. Pārējos rīkus tā arī mēs laikam nemākam izmantot. Toties Vācijā tas pats SVID ir tikai viena sastāvdaļa no Kibernētiskās modelēšanas, TOWS analīzes, Value-Added chain analīzes un citiem stratēģiskā menedžmenta brīnumiem. Latvijā šos brīnumus spēcīgā formā nav kur ieviest, jo kā teicu, mums jau nav īsti ko optimizēt. Mums ir jāmeklē sava biznesa ideja, ko pārdot pasaulei, jābūvē jauns bizness, kuru pēc tam optimizēt.
Par to, ka lekciju grafiku studenti sastāda paši jau laikam teicu iepriekšējos rakstos. Reāli ir tā, ka iedod lielu listi ar dažādiem kursiem, to aprakstiem un laikiem un ņem pats izvēlies, ko gribi mācīties. Principā saplāno savu grafiku vajadzīgo kredītpunktu apjomā pats saliekot to no puzles gabaliņiem – kursiem. No vienas puses baigi ērti, jo tiešām vari studēt tikai to, kas reāli nepieciešams. No otras puses – jaunajiem studentiem jābūt 100% skaidrībai, ko viņi grib studēt un pašam jāuzņemas atbildība par kursu derīgumu izvēlētajam profesijas ceļam. Tāpēc teiksim ir iespējams kursu salikums kādai radošajai industrijai. Paņem vizuālo mākslu, video apstrādi un mārketingu un bingo – tevi sagatavo TV reklāmu industrijai. Tas kā piemērs, manā skolā šādas kombinācijas nav iespējamas, jo DHBW ir vairāk uz inženierzinātnēm balstīta.
Bez garajiem kursiem ir pieejama vesela rinda īso kursu, kuri ilgst 2 dienas līdz 1 nedēļai. Par šiem pienākas arī kredītpunkti (parasti 2 – 3 ECTS, kas ir apmēram 2 Latvijas kredītpunkti). Arī par dažādām ar izglītību saistītām blakus nodarbēm var salasīt kredītpunktus, teiksim aktīva dalība semināros, konferencēs utt.
PASNIEDZĒJI & ATTIEKSME PRET STUDIJU SATURU. Veidot viedokli par pasniedzējiem Vācijā man ir kaut kā pagrūti. Profesionalitātes ziņā Turība no Vācijas skolas ne ar ko īsti neatšķiras, un dažas lekcijas mēdz būt vienādi garlaicīgas. Paši vācu studenti daudzās lekcijās sēž Feisbukā un trenkā tur kaut kāds Farmville utt. Pirmajā acu uzmetienā pat nekādas atšķirības neredzu, kas uzreiz lika man domāt, ka esmu atbraucis mācīties tajā pašā Turībā. Ar laiku gan dažas nianses atklājās.
Pirmkārt, par ko biju nu ļoti pārsteigts, parādība ko Latvijā vispār neesmu novērojis. Pasniedzējs pilnībā pielāgojas studentiem. Kad izvēlētais kurss sākas pasniedzējs savāc no visiem studentiem e-pastus uz kuru nosūtīt info un lekciju materiālus. Turībā tas viss notiek caur BATIS. Tas nav viss. Pirmajā nodarbībā studenti ar pasniedzēju vienojas par to, kādas mācību metodes pielietos un uz ko visu mācību vielu balstīs (case studies, praktiskie darbi, prezentācijas utt), kā arī izlemj kāds būs gala pārbaudījums no pieejamām opcijām (prezentācija, tests, eksāmens, eseja, referāts utt). Protams, grāmatvedībā gluži prezentāciju taisīt nevar, tāpēc eksāmens būs loģiskākais gala pārbaudījums, taču teiksim mārketingā mierīgi var pielāgot jebko. Un pasniedzējs kursa laikā sagatavo visus nepieciešamos materiālus. Tas ir kaut kas radikāli atšķirīgs no Latvijas, jo Latvijā mēdz būt pasniedzēji, kas savu vielu nemainīgi lasa jau vairākus gadsimtus. Un šoreiz es nesaku, ka Turībā tā nenotiek. Tā notiek visur, atšķirās tikai šādu pasniedzēju koncentrācija. Latvijā ierastais automāts te uz papīra nepastāv, bet praktiski pastāv gan, lai gan gala pārbaudījumu nāksies kārtot vienalga. Parasti kursa laikā studenti veicot uzdevumus vāc sev kopā gala atzīmi un bieži vien pirms eksāmena 4 vai 5 (Latvijas atzīmes) jau ir salasīts. Eksāmens tikai papildinās šo atzīmi uz augšu. Gala pārbaudījums šķiet obligāti jākārto, lai priekšmets būtu ieskaitīts.
Otrkārt, starp studentiem un pasniedzējiem mēdz būt ļoti draudzīgas attiecības. Kas mani ļoti pārsteidza – pēc pēdējā eksāmena studenti ar pasniedzējiem mēdz kopā iet iedzert kaut kur kafiju, tēju vai pat kaut ko stiprāku. Tāpat vienkārši parunāties par dzīvi, pastāstīt, kas patika un kas nē utt. Pasniedzējs šādi var saņemt atsauksmes no studentiem un studenti var saņemt ieteikumus no pasniedzējiem. Pilnīgi brīvā un nepiespiestā gaisotnē. Starpkultūru menedžmenta pasniedzēja mūs aicināja uz kafijas tasi savā kabinetā, bet, piemēram, ar vācu valodas pasniedzēju devāmies uz pilsētas centru dzert karstvīnu. Šādu kultūru tiešām vajadzētu arī Latvijā.
Eksāmeni un gala pārbaudījumi notiek ļoti stingri. Uz galda drīkst būt tikai pildspalva, zīmulis un nekas vairāk. Pasniedzēji ļoti seko līdzi tam, vai kāds nešpiko. Tas gan vairāk laikam attiecināms uz vāču dabu un kultūru.
Jā un vēl. Vācijā ļoti plaši izmanto dažādus simulatorus, lai pārbaudītu teorijas dzīvē. Teiksim ir grūti praktiski pārbaudīt, kā dzīvē izpaužas starptautiskā mārketinga tirgus iekarošanas metodes. Tāpēc mārketinga kursā ir iekļauta 2 dienu datorspēle, kurā var trenēties pārdot produktus Eiropā un Āzijā. Tāpat ir arī notiek biznesa treniņš uz speciālas datorspēles utt.
Lekciju apmeklējums manā Vācijas skolā ir obligāts. Vispār pārsteigums par to.
Mans verdikts būtu tāds. Ja salīdzinam Turību ar Vācijas skolu, tad tehniski BAT ir 100% Eiropā, bet saturiski teikšu 80% ar piebildi, ka saturisko tomēr savā ziņā diktē ekonomiskā situācija valstī. Tomēr ir pietekami daudz dažādu jauninājumu, kas arī mums Latvijā netraucētu, bet padarītu studijas par kaut ko tiešām patīkamu un vērtīgu.
Labprāt uzzinātu, kā mācības notiek citās Eiropas augstskolās.