Good job, Madara Drinks!
Arī es beidzot tiku klāt pie Latvijas ražotāju pēdējā laika brīnuma – Madaras jaunajiem dzērieniem. Man gan bija patīkams pārsteigums, ka tos var iegādāties arī RIMI Hiperos, ne tikai MADARAs veikalos.
Jāsaka godīgi, ka dzērienus pamēģināt mudināja vairāk tās negatīvās atsauksmes, kas klejoja pa blogiem un Tviteriem. Sākumā nevarēju saprast, kas tajos dzērienos ir tāds, kas lielākajai daļai nepatīk. Tā nu iepērkoties lielveikalā nejauši uzskrēju virsū melnajam MADARAs stendam, kur lepni viens pie otra stāvēja visi šie dabas dzērieni.
Taisnības labad teikšu, ka nopirku tikai vienu no tiem – Richard Berry – jo lielākais vairākums Latvijas patērētāju sabiedrības, kas tusē sociālajos tīklos, to nosauca par gāzētu klepus sīrupu. Vismaz tā garšojot. Ar lielu skepsi nopētīju stendu, ar ļoti kritisku rokas vēzienu paņēmu Ričardu Beriju un devos pie kasēm.
Uzreiz teikšu gan to, ka iepriekš jau biju saskāries ar tā saucamajām “dabīgajām limonādēm“. Vācijā ir ļoti populārs līdzīgs produkts – Bionade. Šo Bionādi biju pamēģinājis vairākas reizes un dažādus veidus un secinājums man bija viens – pretīgs. Nepatika man ļoti tās Bionādes garša. Limonāde nav vispār ne tuvu salda, pat ne saldena. Tāda visai parūgta garša. Gāzēta. Maksā apmēram 0.80 EUR par 330 ml pudelīti. Un korķītis ir nevis skrūvējams, bet attaisāms.
Zinot to, ka nosacīti vīlos Bionādē, ar ļoti, ļoti lielu skepsi pētīju MADARAs ražojumu. Savas izjūtas pirmo reizi lietojot šo produktu aprakstīšu secībā:
1) Taisam vaļā – ļoti būtisks bonuss ir skrūvējams korķis. Nav jāmeklē attaisāmais un ir iespēja pudelīti aiztaisīt nēsāšanai līdzi. Plusiņš MADARAi.
2) Smarža – nesaprotu kādus klepus sīrupus bērnībā ir lietojuši citi, tācu es šo smaržu par degunā cērošu vai intensīvu nenosauktu. Patīkams priežu aromāts. Plusiņš MADARAi.
3) Pirmais malks un… kā izrādās dzēriens garšo labi. Pat ĻOTI LABI. Patīkama garša un saldenums. Nejūtu, ka būtu itkā pārgāzēts. Esmu sajūsmā. Garšo daudz daudz daudz labāk ka vācu Bionāde. Vēl viens plusiņš MADARAi.
Un tagad nedaudz par manām kopējām pārdomām – par pašu dzērienu, cenu un zīmolu kā tādu. 85 santīmi par pudelīti dzēriena – jā, arī man tas likās dārgi, bet paskatīsimies uz to no citas perspektīvas. Es te nerunāšu par dabīgumu un tā radīto pievienoto vērtību. Par to, ka šis ir mūsu pašu ražojums, arī nepieminēšu. Tāpēc, ka dzēriens ir gāzēts + pildīts pudelē ar visai stilīgu etiķeti, es uzreiz uzķēru iespējamo MADARAs dzērienu mērķauditoriju un vēlamo patērētāju. Manuprāt, MADARA Drinks produkti nav paredzēti, kā ikdienā lietojama prece, bet gan kā sastāvdaļa īpašākos notikumos – ballītēs, tusiņos utt. Tusiņos parasti lieto alkoholu, bet kā jau zināms, ir tāda cilvēku grupa kā alkohola nelietotāji un autovadītāji. Kas ir tas, ko alkohola vietā visbiežāk šīs cilvēku grupas dzer? Tieši tā – enerģijas dzērieni! Un nevis sulu, jo sulu dzert nav stilīgi, bet enerģijas dzēriens ir pietiekami atzīta un pietiekami stilīga alternatīva alkoholam. Uzdodiet sev jautājumu – kad pēdējo reizi dzērāt enerģijas dzērienu, lai iegūtu no tā enerģiju? Bet tad kāpēc dzērāt? Lielākajā daļā enerģijas dzēriens tiek pirkts tikai imidža pēc – un to šķietamo enerģiju mēs iegūstam [manuprāt] ar placebo efekta palīdzību. Tā nu MADARAi ir lieliskas iespējas kļūt par vēl vienu stilīgu alternatīvu alkoholam – tieši tajā pašā kategorijā, kur šobrīd atrodas enerģijas dzērieni, piedevām MADARAs piedāvājums ir veselīgs, dabīgs un nebojā veselību. Un zinot to, ka RedBull bundža maksā 0.89 Ls un viens Shark – 0.79 Ls, MADARAs prasītā cena 0.85 Ls par vienu dzēriena pudelīti ir vairāk nekā normāla un pašsaprotama.
Turpmāk man MADARA Drinki būs lieliska alternatīva enerģijas dzērieniem. Cerams, ka parādīsies arī citos veikalos.
Ar laiku pamēģināšu arī pārējos MADARA Drinks ražojumus.
Kā veidojas ERASMUS stipendija?
Tā kā es pirms 4 mēnešiem atgriezos atpakaļ no savām ERASMUS studijām Vācijā, tad pēdējā laikā man gan Turībā, gan arī citur dažādi interesenti uzdod jautājumus saistībā ar došanos šajā apmaiņas programmā. Turībā ERASMUS konkurss uz nākamo semestri jau ir beidzies. Taču pirms konkursa noslēguma daudzi jaunie ERASMUSnieki ar mani sazinājās, lai noskaidrotu dažādu nianšu praktisko pusi.
Jautājumi, ar kuriem saskāros bija daudz un dažādi, taču viens, šķiet, atkārtojās neskaitāmas reizes. Kā rādās skaidras atbildes uz to nav, tāpēc izmantošu šo iespēju par to uzrakstīt šeit. Lielai daļai nav īsti skaidrs kā veidojas ERASMUS stipendija? Cik liela ir šī stipendija? Kad to izmaksā? Kā ERASMUS stipendiju var saņemt un tā tālāk.
Tālāk ar bildītēm un piemēru no savas pieredzes centīšos maksimāli vienkārši izstāstīt, no kā sastāv ERASMUS stipendija.
Uzsveru vēlreiz, ka piemērs un apraksts ir balstīts uz manis paša personīgo pieredzi, kas gūta pirms gada, ejot visam šim procesam cauri.
STIPENDIJAS APMĒRS. Sāksim ar jautājumu - uz cik lielu stipendiju ir iespējams cerēt? Atbilde ir ļoti vienkārša – viss atkarīgs, uz kuru valsti taisāties doties studēt. Ņemtas vērā pamatā tiek divas lietas – mērķa valsts dārdzība un studiju ilgums ERASMUS ietvaros. Piemēram, man pašam studijām Vācijā uz nedaudz vairāk par trīs mēnešiem (precīzi 100 dienām) tika piešķirti 2430 EUR, kas ir apmēram 730 EUR mēnesī. Dānijā šis cipars ir apmēram 800 – 900 EUR, Lietuvā tie būs maksimums 350 EUR mēnesī. Zinu, ka piemēram tie, kas brauc uz Latviju, ir arī saņēmuši apmēram 350 EUR mēnesī (tātad ~245 Ls). Dārgajās valstīs (Dānija, Norvēģija, iespējams Zviedrija) visticamāk būs vēl pašam jāpiemet klāt, lai normāli varētu dzīvot, lētajās valstīs (Polija, Vācija, Beļģija) visticamāk vēl atvedīsiet arī atpakaļ kādu stipendijas daļu. Man personīgi izdevās ap 500 EUR ietaupīt.
KĀ VEIDOJAS STIPENDIJA un KĀ TĀ TIEK IZMAKSĀTA? Šis ir jautājums, kas daudziem nav īsti līdz galam skaidrs. Standarta atbilde ir – pirms došanās ceļā izmaksā 80% no kopējās stipendijas daļas. Tātad visu uzreiz nesaņemam. Šī atbilde ir visai nepilnīga, tūlīt pateikšu kāpēc.
ERASMUS stipendija sastāv no divām daļām: Latvijas valsts piešķirtā daļa un Eiropas Savienības piešķirtā daļa:
Abas daļas nav vienlīdzīgā apjomā, taču tas laikam ir atkarīgs no situācijas. LV daļa parasti ir lielāka nekā ES daļa. Manas stipendijas sadalījums bija sekojošs: 1000 LVL + 1000 EUR = 2430 EUR. Tātad LV daļa bija proporcionāli lielāka. Uzskatāmi tas izskatās apmēram šādi:
ES daļa piedevām vēl sadalās sīkāk. 80% no ES daļas ir nauda, ko izmaksā pirms došanās uz ārzemēm, bet pārējos 20% izmaksā pēc atgriešanās atpakaļ dzimtenē. Lai dabūtu šos 20% ir jāaizpilda speciāla ERASMUS novērtējuma anketa – feedback no studenta, lai ERASMUS koordinatori zinātu, kā uzlabot programmas darbību:
Un tātad kopā PIRMS AIZBRAUKŠANAS izmaksājamā stipendijas daļa izskatās šādi: visa LV stipendija + 80% no ES stipendijas, un tā būs gala summa ar ko vajadzēs ārzemēs dzīvot:
ES daļu man ieskaitīja pašu pirmo. Studijas Vācijā bija plānot uzsākt 9.septembrī, ES izmaksājamo daļu (800EUR jeb 80% no 1000 EUR) saņēmu jau jūlija sākumā EUR valūtā, LV daļu ieskaitīja jūlija beigās (1000 Ls) LVL valūtā, kuru pēc tam konvertēju uz EUR. Tātad stipendiju pirms aizbraukšanas ieskaita apmēram pusotru mēnesi pirms došanās ceļā.
Kopā piešķirtā stipendija man bija 2430 EUR, bet pirms braukšanas saņēmu 2230 EUR.
Par šo piešķirto naudiņu ir jānopērk aviobiļetes un jāveic citi transporta maksājumi, jāiegādājas apdrošināšana, jāsamaksā visas drošības naudas (kopmītnēs utt) un par atlikušo naudiņu var sākt dzīvot, regulāri, protams, maksājot arī rēķinus.
Kad atgriezos atpakaļ Latvijā, aizpildīju ERASMUS novērtējuma anketu, kas bija pielikta klāt pie ERASMUS studiju līguma un divu nedēļu laikā saņēmu atlikušos 200 EUR (20% no ES daļas).
Varu vēl piebilst to, ka ES daļas apmērs būtiski katru gadu nemainās. Taču LV daļa mainās atkarībā no tā, cik valsts var katru gadu šim pasākumam atvēlēt līdzekļus. Neskatoties uz visādām dižķibelēm, man LV daļa sanāca ļoti normāla.
Ceru, ka šis raksts daudziem ERASMUS doties gribētājiem atvieglos dzīvi un padarīs šo stipendijas jautājumu skaidrāku. 
Ja būs vēlme un pieprasījums – varu uzrakstīt arī vēl kādu paskaidrojošo rakstu par ERASMUS lietām.
Bezmaksas rēķini no Tele2
Pēdējā laikā neesmu neko rakstījis blogā, tāpēc pārtraukšu šo četru mēnešu pauzi ar kādu ierakstu.
Vispār jāsaka, ka Tviteris ir radikāli noīsinājis vēlmi rakstīt blogu, tāpat arī citos blogos pēdējā laikā visai maz iegriežos. Tviterī visu uzzinu daudz ātrāk, un bez liekiem komentāriem: ieraksts, links un atbildes.
Pastāstīšu, kā man pēdējā laikā izgāja ar manu mīļo operatoru Tele2. Kad atbraucu atpakaļ no Vācijas, kur man Tele2 starptautiskais pieslēgums izrādījās pilnīgi nefunkcionējošs, izlēmu, ka pāriešu uz kādu sev daudz izdevīgāku tarifu. Līdz tam man bija tā saucamais Starta tarifs jau kopš tālā 2006.gada, kad pieslēdzu sev Tele2 pieslēgumu. Tā kā Starta tarifs uzskaita pilnīgi visu, ko vien var uzskaitīt, man tas sāka palikt neizdevīgi. Rēķini katru mēnesi nāca pilnīgi dažādi – sākot ar 12 Ls beidzot ar 27 Ls atkarībā no norunātajām minūtēm, notrenkātajiem megabaitiem un nosūtītajām īsziņām.
Tā nu izdomāju, ka beidzot kļūšu par cilvēku un pieslēgšu kādu no Brīvajiem tarifu plāniem. Pēc nelielas diskusijas ar Galerijas Centrs Tele2 punkta administratori, secinājām, ka manam sarunu apjomam vislabāk derētu Brīvais 6. Matemātika vienkārša: 6 Ls pieslēgums + 1 Ls internets + 3 Ls telefona mēneša maksa. Tātad maniem rēķiniem nevajadzētu pārsniegt 10 Ls mēnesī.
Decembra beigās pieslēdzu un sāku lietot. Līdz martam viss rādās pat ļoti OK – rēķini zem 10 Ls, tātad viss notiek plānotajos limitos. Dīvainības sākās martā. Saņēmu ļoti interesantu rēķinu par kopējo summu 14 Ls. Nedaudz izbrīnīts skatījos rēķina izdruku un nu nekādīgi nevarēju saprast, kas ir nogājis greizi. Ne īsti sarunas pārtērētas, ne SMS, ne internets ne kas, bet rēķins par 4 Ls pārsniedz vēlamo ciparu.
Toreiz Tviterī ierakstīju arī attiecīgu ziņu par šo gadījumu. Un negaidīti uz to saņēmu arī direct message no Tele2 – lai es atsūtu viņiem pa DM savu telefona numuru. Atzvanīs un izskaidros visu.
Aiznākamajā dienā zvans no Tele2. Izskaidroja man visas rēķina pozīcijas, jo tas aprēķina mehānisms viņiem tiešām ir nedaudz nesaprotams, bet nu kaut kāda skaidrība tapa. Tālāk sekoja pārsteigums. Izrādās, ka decembrī, kad pārslēdzu pieslēguma veidu, Tele2 datorsistēmās kaut kas nogājis greizi un man izrādās nezinot pieslēgts nevis Brīvais 6, bet gan Brīvais 1, lai gan līgumā skaidri un gaiši rakstīts Brīvais 6. Līdz ar to radās pārtēriņš par iepriekšējo mēnesi un 10 Ls vietā man atnāca 14 Ls rēķins. Tele2 operators mani informēja, ka esmu pārmaksājis visu šo laiku. Tanī pašā brīdī tika sarēķināta pārmaksas summa, kas rezultējās apmēram 11 Ls. Tātad reālais rēķins ir 14 – 11 = 3 Ls, kurus Tele2 man uzsauca, kā kompensāciju par radītajām neērtībām. Tātad Tele2 apmaksāja man sarunas viena mēneša apjomā.
Rezumē ir divi:
1) ja vēlaties bezmaksas rēķinus no Tele2, ļaujiet viņiem kaut ko sačakarēt;
2) izskatās, ka sociālo mediju nozīme tomēr pieaugs, un uzņēmumi sāks arvien aktīvāk sekot līdzi savam zīmolam šajos medijos.
Izglītība Eiropā un Latvijā: neliels salīdzinājums
Tā kā studijas Vācijā beigsties tieši pēc nedēļas un jau nākamceturtdien sēdēšu mājīgā un jaukā saspiestībā ar citiem eiropiešiem lētās aviosabiedrības Boeingā, tad nu jau varu dod jau savus galējos vērtējumus par Eiropā pavadīto laiku.
Šoreiz gribētu izteikt savu viedokli par divām izglītības sistēmām - Vācija un Latvija. Vācijas skolā nosacītā sesija teju jau beigusies (palicis tikai viens eksāmens), tāpēc varu pilnvērtīgi salīdzināt savus iespaidus par abām šīm Eiropas valstīm.
Pirms rakstu, uzreiz saku, ka salīdzinājums skars piedzīvoto divās dažādās augstskolās – DHBW (Vācija) un Biznesa augstskola Turība (Latvija). Citās skolās un citās valstīs piedzīvotais var atšķirties, kā arī izglītības sistēmas fundamentālā uzbūve pilnīgi noteikti atšķiras. Centīšos aprakstīt ne tikai sīkumus, bet arī globālākas lietas.
Viens no iemesliem, kāpēc braucu studēt tieši uz Vāciju, bija tieši vēlme izzināt, kā izglītības sistēma darbojas Rietumeiropā un cik tāls ceļš būtu ejams vēl Latvijai. Interesanti bija pavērot ne tikai skolu tehniskā aprīkojuma pusi un akadēmiskā personāla attieksmi, bet arī pašus studentus. Atšķirības visā, protams, ir. Par to tālāk sistematizēti.
TEHNISKĀ PUSE. Bez liekiem vārdiem uzreiz teikšu, ka Biznesa augstskola Turība tehniskā nodrošinājuma ziņā par visiem 100% jau atrodas Eiropā. Pilnīgi atklāti un godīgi. Ja vēlaties Latvijā redzēt, kādas izskatās mūsdienīgas augstskolas Eiropā, dodieties uz Turību. Ja vēl godīgāk runā, tad patiesībā vairākos aspektos Turība ir pat pārāka, salīdzinājumā ar manu Vācijas skolu. Es pat īsti nezinu, ko pastāstīt. Pateikšu varbūt , kā Turībā nav. Vācijas skolas ēka ir “gudra“. Saulainā dienā žalūzijas automātiski saules pusē aizveras (speciālas žalūzijas ēkas ārpusē), lai netraucētu lekciju norisi iekšpusē. Gaismas publiskajās telpās slēdzas iekšā un ārā automātiski. Un patiesībā šie sīkumi ir vienīgās būtiskās atšķirības. Teikt to, ka auditorijas aprīkotas ar projektoriem, bibliotēkās ir svītru kodu check-in un check-out nav jēgas jo tas mūsdienās tomēr ir standarts, kuru dažas Latvijas valsts augstskolas tomēr vēl nav pamanījušās ieviest. Tāpat Turības bibliotēka – varu droši apgalvot, ka viena no labākajām un pilnvērtīgākajām, kāda redzēta. Manā Vācijas skolā pat nav tik daudz grāmatu.
Varbūt ir tāds absolūts sīkums kā MensaCard jeb priekšapmaksas karte ēdnīcā. Automātā papildini karti ar skaidru naudu un ēdnīcā kasē samaksā par ēdienu vienkārši nopīkstinot gar lasītāju. Es to sauktu par ēdnīcas/skolas E-talonu. Ar šo pašu kartiņu arī kojās var samaksāt par veļas mašīnu lietošanu, kā arī skolā par kopēšanu, jo kopētāji pieslēgti šo kartiņu lasītājiem. Turībā gan ir priekšapmaksas kopēšana jau ieviesta.
Toties Turība izceļas ne tikai ar vides tehnisko sakārtotību, bet arī ar brīnišķīgu estētisko pusi. Turībā ir labāks Studiju Informācijas centrs. Vācijas skolā tāda nav (vai arī neesmu īsti atradis). Turībā ir kudiš labāki projektori – Vācijas skolā viņi kaut kā intensīvi mēdz lietot baigi vecus projektorus, kuriem krāsas visai izdegušas un bilde nefokusējas. Turībā ir ērtākas mēbeles. Vācijas skolā katram galdam klāt nāk 220V rozetes, Turībā šo vajadzētu kaut kā risināt (pēc būtības lekciju laikā ir jāseko līdzi vielai, nevis jāsēž internetos), lai gan man problēmas pašam nav bijušas, jo klēpjdators mēdz izvilkt lekcijas ilgumu. Turībā ir labāks wi-fi (turn on and surf), Vācijas skolā ir vispirms jādabon reģistrācijas kodi, tad jāiziet trīs soļu iežurnālēšanās (login) procesam un tad tikai tiekam pie sava interneta konta, kas ierobežo mūsu izdarības līdz 1 Gb mēnesī. Par kojām es vēl īsti neesmu sapratis, kur labāk, bet arī šķiet nosliektos vairāk uz Turības pusi. Par ēdināšanu Vācijā nemāku teikt, jo skolas ēdnīcā nemēdzu ēst. Paši vācieši teikuši, ka neesot labi. Lēti gan. Kompleksās pusdienas cenā līdz 2 EUR, jo viņiem te ir valsts subsidētā pārtika. Vispār augstkolu ēdnīcās (mensa) viņiem te var dabūt vislētāko ēdienu. Un vēl – ēdnīcas plāno ēdienkartes vienu mēnesi uz priekšu. Dabonams tāds ēdnīcas žurnāliņš, kur visam mēnesim paredzētās pusdienas ir uzskaitītas – kas kurā dienā būs. Šis pat no biznesa viedokļa ir izdevīgi. Mīnuss šim ir tāds, ka izvēle ir visai maza – tev jāēd to, ko dod. Mēs Latvijā kaut kā esam raduši, ka vienmēr varam izvēlēties visu sākot no zupām un salātiem, beidzot ar zoss fileju.
IZGLĪTĪBAS SATURS. Šeit gan man ir daudz ko teikt. Nē, lielie skeptiķi un mūžīgi negatīvie anomīnie komentētāji: Turībā viss ir pilnīgā kārtībā, bet ar piebildi only to a point. Un par šiem dažiem punktiem es arī gribētu parunāt. Tā nebūt nav tikai un vienīgi Turības problēma, tā ir visas Latvijas izglītības sistēmas globālā problēma. Taču zinot Turības atvērtību pārmaiņām, tā varētu būt viena no pirmajām skolām, kas ievieš sevī eiropeiskos elementus.
Pirms pāriet pie sīkākām detaļām, sākšu ar globālākām lietām. Vispirms teiksim tā – izglītības sistēmas saturiskajai daļai pēc būtības ir jābūt piesietai valsts ekonomikas stāvoklim. Un esot Vācijā ļoti labi redzu, kā tas izpaužas.
Vācijā viss izglītības sitēmas saturs balstīts uz faktu, ka ekonomika jau ir attīstījusies un viss, kas jādara, ir jānotur esošais līmenis. Citiem vārdiem sakot, skolās mācību viela sevī pārsvarā iekļauj jautājums kā efektivizēt, optimizēt, uzlabot esošos procesus, kā izskatīt liekos procesus, kā automatizēt darbības utt. Vēl savādākiem vārdiem sakot, kā padarīt esošo vēl labāku. Sēžot lekcijās, man tiešām radās sajūta, ka atrodos pavisam citā pasaules malā.
Turpretī Latvijā un šeit es uzsveru arī Turību, visa mācību viela balstīta uz to KĀ RADĪT jaunu biznesu, kā meklēt jaunas idejas, kā attīstīt idejas, kā veidot uzņēmumu, kā meklēt noieta tirgu utt. Jo mums sava valsts ir pašiem jāceļ, mums nekā īsti nav. Vācijā ir pretēji – viss ir tik tālu attīstījies, ka jaunam biznesam vietas vispār nav ( ja nu vienīgi kādas super šauras tirgus nišas), toties aktuāls jautājums, kā panākt, lai esošais nesabrūk – tas ir mūžīgais optimizācijas un efektivizācijas ceļš. Latvijā nav ko īsti optimizēt, mums sākumā ir viss jārada. Vācija ir pilna ar super-lieliem uzņēmumiem, kuriem optimizācijas jautājumi ir svarīgi. Nosauciet Latvijā lielos uzņēmumus? Cik varat saskaitīt?
Šīs atšķirības ir ļoti pamanāmas. Latvijā veicot dažādas analīzes top rīks visam ir SVID analīze. Pārējos rīkus tā arī mēs laikam nemākam izmantot. Toties Vācijā tas pats SVID ir tikai viena sastāvdaļa no Kibernētiskās modelēšanas, TOWS analīzes, Value-Added chain analīzes un citiem stratēģiskā menedžmenta brīnumiem. Latvijā šos brīnumus spēcīgā formā nav kur ieviest, jo kā teicu, mums jau nav īsti ko optimizēt. Mums ir jāmeklē sava biznesa ideja, ko pārdot pasaulei, jābūvē jauns bizness, kuru pēc tam optimizēt.
Par to, ka lekciju grafiku studenti sastāda paši jau laikam teicu iepriekšējos rakstos. Reāli ir tā, ka iedod lielu listi ar dažādiem kursiem, to aprakstiem un laikiem un ņem pats izvēlies, ko gribi mācīties. Principā saplāno savu grafiku vajadzīgo kredītpunktu apjomā pats saliekot to no puzles gabaliņiem – kursiem. No vienas puses baigi ērti, jo tiešām vari studēt tikai to, kas reāli nepieciešams. No otras puses – jaunajiem studentiem jābūt 100% skaidrībai, ko viņi grib studēt un pašam jāuzņemas atbildība par kursu derīgumu izvēlētajam profesijas ceļam. Tāpēc teiksim ir iespējams kursu salikums kādai radošajai industrijai. Paņem vizuālo mākslu, video apstrādi un mārketingu un bingo – tevi sagatavo TV reklāmu industrijai. Tas kā piemērs, manā skolā šādas kombinācijas nav iespējamas, jo DHBW ir vairāk uz inženierzinātnēm balstīta.
Bez garajiem kursiem ir pieejama vesela rinda īso kursu, kuri ilgst 2 dienas līdz 1 nedēļai. Par šiem pienākas arī kredītpunkti (parasti 2 – 3 ECTS, kas ir apmēram 2 Latvijas kredītpunkti). Arī par dažādām ar izglītību saistītām blakus nodarbēm var salasīt kredītpunktus, teiksim aktīva dalība semināros, konferencēs utt.
PASNIEDZĒJI & ATTIEKSME PRET STUDIJU SATURU. Veidot viedokli par pasniedzējiem Vācijā man ir kaut kā pagrūti. Profesionalitātes ziņā Turība no Vācijas skolas ne ar ko īsti neatšķiras, un dažas lekcijas mēdz būt vienādi garlaicīgas. Paši vācu studenti daudzās lekcijās sēž Feisbukā un trenkā tur kaut kāds Farmville utt. Pirmajā acu uzmetienā pat nekādas atšķirības neredzu, kas uzreiz lika man domāt, ka esmu atbraucis mācīties tajā pašā Turībā. Ar laiku gan dažas nianses atklājās.
Pirmkārt, par ko biju nu ļoti pārsteigts, parādība ko Latvijā vispār neesmu novērojis. Pasniedzējs pilnībā pielāgojas studentiem. Kad izvēlētais kurss sākas pasniedzējs savāc no visiem studentiem e-pastus uz kuru nosūtīt info un lekciju materiālus. Turībā tas viss notiek caur BATIS. Tas nav viss. Pirmajā nodarbībā studenti ar pasniedzēju vienojas par to, kādas mācību metodes pielietos un uz ko visu mācību vielu balstīs (case studies, praktiskie darbi, prezentācijas utt), kā arī izlemj kāds būs gala pārbaudījums no pieejamām opcijām (prezentācija, tests, eksāmens, eseja, referāts utt). Protams, grāmatvedībā gluži prezentāciju taisīt nevar, tāpēc eksāmens būs loģiskākais gala pārbaudījums, taču teiksim mārketingā mierīgi var pielāgot jebko. Un pasniedzējs kursa laikā sagatavo visus nepieciešamos materiālus. Tas ir kaut kas radikāli atšķirīgs no Latvijas, jo Latvijā mēdz būt pasniedzēji, kas savu vielu nemainīgi lasa jau vairākus gadsimtus. Un šoreiz es nesaku, ka Turībā tā nenotiek. Tā notiek visur, atšķirās tikai šādu pasniedzēju koncentrācija. Latvijā ierastais automāts te uz papīra nepastāv, bet praktiski pastāv gan, lai gan gala pārbaudījumu nāksies kārtot vienalga. Parasti kursa laikā studenti veicot uzdevumus vāc sev kopā gala atzīmi un bieži vien pirms eksāmena 4 vai 5 (Latvijas atzīmes) jau ir salasīts. Eksāmens tikai papildinās šo atzīmi uz augšu. Gala pārbaudījums šķiet obligāti jākārto, lai priekšmets būtu ieskaitīts.
Otrkārt, starp studentiem un pasniedzējiem mēdz būt ļoti draudzīgas attiecības. Kas mani ļoti pārsteidza – pēc pēdējā eksāmena studenti ar pasniedzējiem mēdz kopā iet iedzert kaut kur kafiju, tēju vai pat kaut ko stiprāku. Tāpat vienkārši parunāties par dzīvi, pastāstīt, kas patika un kas nē utt. Pasniedzējs šādi var saņemt atsauksmes no studentiem un studenti var saņemt ieteikumus no pasniedzējiem. Pilnīgi brīvā un nepiespiestā gaisotnē. Starpkultūru menedžmenta pasniedzēja mūs aicināja uz kafijas tasi savā kabinetā, bet, piemēram, ar vācu valodas pasniedzēju devāmies uz pilsētas centru dzert karstvīnu. Šādu kultūru tiešām vajadzētu arī Latvijā.
Eksāmeni un gala pārbaudījumi notiek ļoti stingri. Uz galda drīkst būt tikai pildspalva, zīmulis un nekas vairāk. Pasniedzēji ļoti seko līdzi tam, vai kāds nešpiko. Tas gan vairāk laikam attiecināms uz vāču dabu un kultūru.
Jā un vēl. Vācijā ļoti plaši izmanto dažādus simulatorus, lai pārbaudītu teorijas dzīvē. Teiksim ir grūti praktiski pārbaudīt, kā dzīvē izpaužas starptautiskā mārketinga tirgus iekarošanas metodes. Tāpēc mārketinga kursā ir iekļauta 2 dienu datorspēle, kurā var trenēties pārdot produktus Eiropā un Āzijā. Tāpat ir arī notiek biznesa treniņš uz speciālas datorspēles utt.
Lekciju apmeklējums manā Vācijas skolā ir obligāts. Vispār pārsteigums par to.
Mans verdikts būtu tāds. Ja salīdzinam Turību ar Vācijas skolu, tad tehniski BAT ir 100% Eiropā, bet saturiski teikšu 80% ar piebildi, ka saturisko tomēr savā ziņā diktē ekonomiskā situācija valstī. Tomēr ir pietekami daudz dažādu jauninājumu, kas arī mums Latvijā netraucētu, bet padarītu studijas par kaut ko tiešām patīkamu un vērtīgu.
Labprāt uzzinātu, kā mācības notiek citās Eiropas augstskolās.
ERASMUS III: Sākam dzīvot un studēt Vācijā
♦ IEPRIEKŠĒJIE RAKSTI:
Erasmus: visa sākums jeb kā piedalīties?
Erasmus II: ierašanās Vācijā un pirmie iespaidi
Kā jau iepriekšējos rakstos minēts studējot Biznesa augstskolā Turība, trešā kursa pirmo semesri izlēmu pavadīt kādā ārvalstī ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros.
Šis raksts būs par pirmajām lietām, kas tika izdarītas ierodoties Vācijā.
Kā jau iepriekš minēju, pirmajā dienā, kad ierados Vācijā, jutos visai nomākts un mazliet depresīvs, jo 1) draņķīgs lidojuma process, 2) TELE2 piečakarēja ar starptautiskā pieslēguma (ne)esamību un 3)kopmītņu istaba, kurā būs jādzīvo, galīgi neiet kopā ar manām cerībām.
9.septembris pagāja uz visai skumjas nots, vakarā aizgāju visai ātri gulēt, tā arī netiekot vēl pie normāliem sakariem un interneta.
10.septembris jeb ceturtdiena sākās salīdzinoši mierīgi. Ēst gan vēl negribējās, izdzēru glāzi ūdens un devos jau pašā rīta agrumā uz Mannheimas centru, kur bija paredzēts satikties ar citiem ERASMUS studentiem. Šajā dienā bija paredzēts izdarīt 2 būtiskas lietas: reģistrēties kā pastāvīgam iedzīvotājam Mannheimas pilsētā un atvērt bankas kontu. Sagaidījuši skolas ERASMUS koordinatori Sāru, devāmies visi reģistrēties par pilsētas iedzīvotājiem. Šāda lieta nepieciešama, jo uzturēsimies vairāk par 90 dienām Vācijā. Šo procedūru jāveic arī ES iedzīvotājiem, jo arī Šengenas zona atļauj bez reģistrācijas uzturēties ārvalstīs ne vairāk par 90 dienām. Citu valstu pilsoņiem vēl ir čakars ar vīzām, kuras jāiet regulāri atjaunot, bet tas mani neskar. Piereģistrējos un viss. Protams visas anketas vācu valodā un serviss arī vācu valodā – saprast es varu, bet atbildēt nē 
Pēc tam Sāra mūs aizveda uz Deutsche Bank, kur atvērām norēķinu kontu. Bez šī konta būtībā varētu arī iztikt, taču norēķini par kopmītnēm tiek automātiski atvilkti no konta katru mēnesi, tāpēc ir obligāti jāatver. Par kopmītnēm vispār norēķini skaidrā naudā nenotiek – viss elektroniski un automātiski. Pie reizes vēl piesakos Maestro norēķinu kartiņai, lai katru reizi kā vajadzēs naudu nevajadzētu skriet uz banku. Pēc konta atvēršanas ieskaitu līdzi paņemto naudu, lai nevajadzētu visu laiku staigāt apkārt ar lielu skaidro naudu makā.
Ceturtdienas oficiālā daļa beigusies. Pēc tam daļa no studentiem, tajā skaitā arī es, devāmies uz IKEA veikalu iepirkt dažādus sadzīviskus sīkumus kopmītnēm. Par cenām un iepirkšanos raksts būs vēlāk, jo lai aprakstītu, kā izskatās tirdzniecība Vācijā, vajag veselu atsevišķu rakstu.
Vakarā dabūju arī internetu savā koju istabā. Viņiem te Wi-Fi nav (???), kas mani nedaudz izbrīnīja. Viss notiek caur kabeli, katrā istabā ir interneta štekerītis, kur pieslēdz tīkla kabeli un aidā – mums ir internets. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ārkārtīgi strauji mainās notikumi internetā, jo pēc 2 dienu pauzes, likās, ka interneta vidē viss apgriezies ar kājām gaisā. Twitterī izsekot ziņām vairs nevar, 40 nelasīti epasti, draugos galerijas nomainījušās jau divas reizes utt. Vācijā pirktais telefons sāka strādāt, respektīvi – tika beidzot pieslēgts tīklam, aktivizēts.
Piektdiena, 11.septembris. Dodos uz Welcome Day skolā. Šī ir diena, kad pirmo reizi ieraugu skolu, kurā man nāksies pavadīt nākamos 3 mēnešus. Tramvajs no centra līdz skolai aizbrauc apmēram 10 minūtēs. Vispār diezgan ātri, jo skola tiešām atrodas pilsētas nomalē.
Kad tieku līdz skolai, skats visai interesants. Visās bildēs, ko es skatījos, redzēju, ka skolas ēka ir tāda, nu tāda vienkārša. Parasta ēka ar daudz logiem. Rekur skolas bilde. Taču izrādās, ka tikai pirms gada, skolai piebūvēts klāt pilnīgi jauns korpuss. Jaunā korpusa vienas daļas bilde te. Bildē redzama bibliotēka un ēdnīca. Otra puse izskatās tāda pati, tikai lielāka un garāka – 5 stāvi. Vācijā krīzes nav. Skola pati tiešām atrodas totālā pilsētas nomalē, lidostas skrejceļa galā un vēl blakus kukurūzas laukam. Google Maps skolas jaunais korpuss vēl neuzrādās, tā vietā redzams vienkārši uzarts lauks. Pirmais iespaids par skolu ir interesants. Neņemot vērā to, ka atrodas baigā nomalē un to, ka visu laiku lido pāri lidmašīnas, pati skola ir ļoti sakārtota, taču izskatās vēl nepabeigta – plikas betona sienas un kolonnas vēl redzamas. Un jā – gada laikā skola mainījusi nosaukumu un reāli kļuvusi līmeni augstāka. Kad pieteicos studijām skolas nosaukums bija Berufsakademie Mannheim (Profesionālā akadēmija vai kaut kas tml.), bet kad atbraucu, jau kļuvusi par Duale Hochschule Baden Wurtemmberg (Dubultā augstskola – kaut kā tā) – saīsinājumā DHBW.
Sākas Welcome day ar Starptautiskā ofisa vadītāja uzrunu un visu pārējo svarīgo informāciju. Tālāk notiek plaša un liela skaidrošana par to, kā izskatās mācību process un kas mums jādara. Un šeit sākās nākamā lieta, kas manī radīja papildus neapmierinātību ar ERASMUS studijām. Izglības sistēma viņiem ir kudiš atšķirīga nekā Latvijā.
Augstākā izglītība Vācijā (vismaz iekš DHBW ) izskatās apmēram tā. Students piesakās studijām konkrētā studiju programmā. Studiju programmas sastāv no milzīga daudzuma dažādu priekšmetu, kas tiek piedāvāti studijām. Studenta uzdevums šajā brīdī ir ņemt un izvēlēties viņaprāt sev nepieciešamos studiju priekšmetus prasīto semestra kredītpunktu apjomā. Reāli kā puzli vari salikt pats savu studiju saturu, pēc saviem ieskatiem, kas pašam liekas noderīgāks, vai ko prasa uzņēmums kurā strādā. Katram studiju priekšmetam ir savs lekcijas laiks, kad tas notiek, tāpēc iespējams sakombinēt pat tā, ka piemēram piektdiena brīva. Problēma šeit gan ir tāda, ka lekciju norises laiki var pārklāties un tad jau tā ir studenta paša problēma, kā visu paspēt apgūt. Man šāda sistēma bija kas pilnīgi jauns, un vismaz šobrīd izskatās, ka šis ir ideālais studiju modelis – skolai nav jāzin ko tev vajag, bet gan tev pašam jāzin, kas tev būs nepieciešams. Pie priekšmetu izvēles pavadīju vienu vakaru, saliku visu tā, lai nekas nepārklātos un lai viss iekļautos vajadzīgajos kredītpunktos. Cik sapratu no citiem studentiem, kas dzīvo kojās, tad programmas var izstiept vai arī saspiest sev vēlamā mācību gadu skaitā. Respektīvi – vienu un to pašu studiju programmu, ja esi spējīgs tik traki mācīties, var saspiest gan 2 gados (attiecīgi paņemot vairāk priekšmetus vienā semestrī), kā arī ja nekur nav jāskrien – vari izstiept piemēram uz 5 gadiem (ņemot mazāk priekšmetus vai pat izlaižot semestri). Maksā laikam viņi par kredītpunktiem nevis par gadiem. Skola piedāvā vēlamo studiju gadu skaitu ar attiecīgajiem priekšmetiem katrā semestī, taču viss ir 100% fleksibls. Galvenais, lai beigtu skolu, ir savākt nepieciešamo kopējo kredītpunktu skaitu un aizstāvēt gala darbu. Šis ir studiju modelis, ko arī (cik sapratu) Turība ir sākusi apdomāt.
Arī es izvēloties savus priekšmetus varēju ņemt gan no 1.semestra, gan 3. gan 5.semestra priekšmetus, ņemt visu kas man vajadzīgs un kā man ērtāk.
Latvijai līdz šādam līmenim, manuprāt, jāaug vēl gadi piecpadsmit, jo mūsu post-padomju vidējā bauru sabiedrība ar atpalikušu domāšanu un visai izlaistu un bezmērķīgu jauno paaudzi šādu studiju sistēmu varētu smagi nesaprast. Šajā sistēmā jaunajam studentam ir jābūt pilnīgai skaidrība, ko viņš grib un kas būs nepieciešams. Latvijā, kā izskatās, daudzi studēt iet vnk tāpēc, ka jāiet, un pirms studiju uzsākšanas reti kurš zina, ko grib. Problēma reāli ir vidusskolās, jo arī tās, manuprāt, ir smagi atpalikušas no attīstīto valstu tendencēm.
Priekšmetu izvēlē DHBW mani, teikšu godīgi, smagi piečakarēja un to arī teicu vāčiem. Kad izvēlējos studiju priekšmetus Latvijā, viss forši sakrita ar Turības priekšmetiem. Atbraucot uz Vāciju, puse no izvēles bija jau likvidēta un daudzi priekšmeti, kurus vēlējos studēt vairs nebija. Jutos tiešām mazliet apmānīts, bet nu neko – ja jau esmu atbraucis tad iešu līdz galam un ņemšu to, ko piedāvā.
Piektdien sāka parādīties apetīte tāpēc aizgāju pirmo reizi uz lielveikalu. Par cenām un piedāvājumu veikalos raksts būs vēlāk.
Sestdien DHBW ERASMUS koordinatori organizēja ekskursiju uz Heidelbergu - pilsētu blakus Mannheimai ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un vēstures mantojumu. Tur dzīvo pārsvarā iedzīvotāju turīgā un biezā daļa. Arī par sabiedrību Vācijā uzrakstīšu atsevišķā rakstā vēlāk. Vispār skola tiešām rūpējas par ERASMUS studentiem un dažādas ekskursijas mums tika saplānotas visam semestrim – arī brauciens uz Oktoberfestu Minhenē.
Pirmdienā nofiksēju savu priekšmetu plānu un biju jau gatavs studijām, kas tā pa īstam sākās septembra beigās. Tā nu sāku dzīvot un mācīties Vācijā.
Turpinājums, protams, sekos.