ERASMUS II: ierašanās Vācijā un pirmie iespaidi
Iepriekšējā rakstā rakstīju par pieteikšanos un gatavošanos ERASMUS studijām.
Šis ir otrais raksts, kas veltīts pārdzīvojumiem un iespaidiem ierodoties savā jaunajā mītnes zemē Vācijā.
Uzreiz varu pateikt, ka visi tie, kas ar mani draudzējas, var visas būtiskākās bildes redzēt manā galerijā, kā arī izlasīt dažādus rakstus dienasgrāmātā, jo tur nonāca sīkākā up-to-date informācija, ar kuru vēlējos padalīties ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Bet nu pie lietas.
Izlidošana uz Frankfurtes-Hānas lidostu paredzēta 9.septembrī plkst 11:00 no Rīgas lidostas. Kādu nedēļu pirms tam jau sāku domāt, ko likt ceļojuma somā, jo kā jau Ryanair prasa – maksimums 15 kg nododamā bagāža un 10 kg rokas bagāža. Somu sakravāju iepriekšējā vakarā, bet pirms tam vēl pāris sīkumi. Jau kādas 2 nedēļas pirms aizbraukšanas, sāku plānot savu bye-bye party, lai tā skaisti atvadītos no saviem tuvākajiem draugiem un pēdējā laika saistītajiem cilvēkiem. Pati atvadu ballīte notika pēdējā nedēļas nogalē manās mājās dziļi laukos kopā ar draugiem un Studējošo pašpārvaldes cilvēkiem visai interesantā un savdabīgā formā – kartupeļu talka. 
Manuprāt, pasākums bija visai foršs.
Tālāk vēl tikai pirmdiena un otrdiena, trešdien jau lidojums. Pirmdien vēlreiz aizbraucu uz Rīgu (augusta vidū tiku pie tiesībām, tāpēc varu aizbraukt ar mašīnu), paņēmu Turības kopmītnēs pēdējās mantiņas un atzīmējos, ka esmu izvācies ārā līdz jaunajam gadam. Tuvējā Swedbankā izņēmu no konta 1000 EUR, lai būtu uzreiz pietiekami daudz naudas līdz ko ieradīšos Vācijā. Studējošo pašpārvaldē atstāju savu “darba” (pašpārvaldes) telefonu, kā arī pašpārvaldes kabineta atslēgu, uzmetu vēl pēdējo skatienu skolai un devos atpakaļ uz Jelgavu, tad uz savu dzimto galu (Sesava, ja kādam tas kaut ko izsaka ).
Otrdienā, dienu pirms braukšanas, sāku likt somā saturu. Rokas bagāžā (mugursomā) dators ar saviem pričendāļiem jau vien aizņem 4 kg un … tas ir arī viss + vēl daži sīkumi. Ar lielām šausmām liktu mantas nododamajā bagāžā un kopā ar visu smago un masīvo ziemas jaku, 2 pāriem apavu, kaudzei drēbju un vēl un vēl sanāca … 9kg. Un vairs neko nevaru iedomāties, ko vēl varētu ņemt līdzi. Yes - ļoti labi un ar maržu iekļaujos limitos. Ā jā un Ryanair.com tikai veikts check-in lidojumam, izdrukājot arī to boarding-pass.
TREŠDIENA. Sākam dienu ar to, ka es braucu uz lidostu. Mani pavadīt brauca vecāki un mazais brālis, taču es biju mašīnai pie stūres vēl pēdējo reizi nākamo trīs mēnešu laikā. Lidostā mierīgi nododu bagāžu. Atvados no vecākiem un izeju caur drošības kontroli. Tā kā šis būs manā mūžā pirmais lidojums, biju īpaši pozitīvu emociju pārņemts (kā normāli iztulkot vārdu excited? ), jo lidošana man ir kaut kas jauns. Pēc savā mūžā pirmā lidojuma jutos vnk drausmīgi. 
Nē, problēma nav Ryanair! Problēma ir pašā lidošanā kā tādā, kā procesā. Es secināju, ka lidošana nav priekš manis. Un nē – ar laika apstākļiem viss bija kārtībā – saulains visa lidojuma laikā un nekāda gaisa bedru. Brīdī kad lidmašīna ieskrējās uz skrejceļa, man eksaitments uzskrēja nebijušos augstumos un viss likās tik forši, tik super. Taču tajā mirklī, kad lidmašīna atrāvās no zemes viss prieks momentā nokritās zem nulles. Tādas sajūtas es nebiju gaidījis. Mans organisms nespēj panest šīs spiedienu maiņas, lidmašīnas nolaišanās momentu, kad ir tāda sajūta, ka krīti un tā tālāk. Jutos kā kaķis, kad to ved mašīnā. Un šķiet uzvedos arī – visu laiku skatījos ārā pa logu, kurš izrādās man ir labu gabaliņu zem apmēram pleca augstumā. Visu laiku bija prātā tāda doma – get me the f**k out of here! Nopietni!
Pēc izkāpšanas no garastāvoklis visai sačakarēts. Kas gan vēl varētu noiet greizi? Opā, pārsteigums no meteorītu operatora TELE2. Pareizāk šajā gadījumā būtu MELE2. Starptautiskais pieslēgums nezināmu iemeslu dēļ NESTRĀDĀ. Tātad nu jau vēl telefona un skaru problēmas būs jārisina. Mēģināju visādi pieslēgties, manuāli un automātiski, taču visus Vācu tīklus uzrāda kā aizliegtus. Nu Bāc!!! Visai sašutināts iekāpju autobusā uz Frankfurtes centrālo dzelzceļa staciju (12 EUR). Autobuss brauc 3 stundas, jo Frankfurtes-Hānas lidostai ar Frankfurti nav nekāda sakara, tikai nosaukums kopīgs. Lidosta no Frankfurtes atrodas apmēram 180 km attālumā. Frankfurtē nopērku vilciena biļeti uz Mannheimu un ieeju stacijas McDonaldā uzēst. Čīzburgers, lielie frī un lielā kola kopā maksā 5.28 EUR. Pirmajā momentā liekas dārgi, taču šķiet Latvijā tas pats vien būtu (~ 3.60 LVL). Čīzburgers viņiem maksā 1 EUR, kas tajā brīdī bija lētāk nekā Latvijā (0.85 LVL, ja pareizi atceros). PigMac viņiem 3.35 EUR.
Vilciens līdz Mannheimai stundu, reģionālais ekspresis. 15 EUR. Vilciens brauc ļoti komfortabli, nekratās, negrab, bremzē un uzsāk braukt bez rāvieniem, pretēji tam, kā tas notiek Latvijā.
Centrālajā stacijā mani sagaida viņu vietējās skolas studente – ERASMUS koordinatore – Sāra. Tiek sagadīta arī vēl viena apmaiņas studente Ariela no ASV, kas arī ierodas ar vienu no vilcieniem. Tālāk nopērku sabiedriskā transporta pusgada biļeti par 128 EUR. Šī biļete dod tiesības braukt ar VISIEM reģiona sabiedriskajiem transportiem bez papildus maksas pusgadu. Sāra palīdz nopirkt jaunu telefonu ar piesaistītu priekšapmaksas karti par … dodu 5 sekundes laika uzminēt … 25 EUR 
Jā, 25 EUR un tavā īpašumā nonāk jauns, vienkāršs telefons (LG GB102) ar piesaistītu operatora O2 priekšapmaksas karti. Un tas nav lētākais piedāvājums – ir arī vēl lētāki. Izrādās viņiem te populāri mainīt telefonus regulāri – kā viens tiek sasists, pazaudēts vai sabojāts, tā ņem jaunu .
Sāra pavada līdz kojām. Tramvaji viņiem visai forši salīdzinot ar mūsējiem Rīgā. Zemās grīdas jeb es gribētu teikt – augstā perona. Perons tramvaja pieturā ir visai augsts. Un no tās zemās grīdas jēga nekāda, ja pieturā nav perona. Tramvaji brauc komfortabli. Kopmītnēs ieraugot savu istabu kārtējais šoks. Trešā lieta, kas man jau tajā dienā nepatīk. Istaba, lai arī paredzēta man vienam, atgādina vairāk slimnīcas palātu. It is very nice, isn`t it? - šāda frāze izskan no Sāras runas orgāniem . Es ar šokētu sejas skatienu piekrītu, lai gan patiesībā domāju pavisam ko citu – ārprāts, man šeit būs jadzīvo nākamās 100 dienas??? Istaba izskatās ļoti auksta, tukša, lampas apgaismojums ir totāli sterils. Nav mājīguma sajūtas nekādas. Aizkaru logiem nav, dekoru arī nekādu, nekas. Tikai gulta, galds, skapis, plaukti, izlietne, spogulis, 2 krēsli, baltas tapetes, gaiši zila grīda, balti radiatori un viss. Turībā tādos pašos kvadrātmetros dzīvo četri cilvēki + sajūta ir ļoti mājīga. Ieslīgu nelielā depresijā. Ēst negribējās vēl nākamās 2 dienas – vienkārši par ēšanu vispār nedomāju, jo domas bija novirzītas uz iedzīvošanās jautājumiem. Interneta arī nav. Izgāju ārā pastaigāties un piezvanīt no maksas telefona uz mājām, lai pateiktu, ka esmu galā. Mazliet nomierinājos. Aizgāju gulēt. Domās esmu vēl Latvijā un visu laiku sāku domāt – kāda vella pēc es te atbraucu? Aizmiegu.
Šim rakstam viss. Nākamajā rakstā par tālāk darāmajām lietām pēc ierašanās un pirmie iespaidi par skolu.
ERASMUS: visa sākums jeb kā piedalīties?
Nu šķiet, ka beidzot man ir vairāk vai mazāk laiks, lai apkopotu visus līdzšinējos ERASMUS piedzīvojumus. Vairāki cilvēki deg nepacietībā un nevar sagaidīt rakstu sēriju par manām ERASMUS studijām.
Šis raksts būs par to, kā es tiku ERASMUS, kas man bija nepieciešams lai pieteiktos konkursam, kā konkurss notika, kā arī par visu pārējo līdz lidojumam uz ārzemēm.
Pirms sāku sīkāk aprakstīt, neliela fona informācija:
1) Latvijas augstskola – Biznesa augstskola Turība (BAT)
2) Studiju periods – 5.semestris (Septembris – Decembris, 2009.gads)
3) Studiju programma – Uzņēmējdarbības vadība (UV)
4) Valsts – Vācija
5) Viesaugstskola – Duale Hochschule Baden Wurrtemberg Mannheim. (DHBW)
Tātad viss, ko es šeit turpmāk aprastīšu būs attiecināms uz BAT un doto Vācijas skolu DHBW. Citās skolās ERASMUS process notiek savādāk un tas atšķiras katrā augstskolā.
Lai nokļūtu ERASMUS apmaiņas programmā, nepieciešams izturēt konkursu savā mājas augstskolā. Turībā konkurss uz rudens semestri notiek tekošā gada martā – aprīlī. Skola parasti mēdz paziņot par konkursa sākumu, pieteikšanās datumiem utt.
Piesakoties man vajadzēja aizpildīt pieteikuma anketu (cik atceros latviešu valodā). Pēc pieteikuma iesniegšanas skolas Ārzemju departamentā (kaut kā tā to sauc) jāgaida kādas 2 – 3 nedēļas, kamēr pieteikumi tiek izskatīti. Jāatceras tas, ka pietiekuma iesniegšanas laikā ir uzreiz jau jānorāda izvēlētā ārzemju skola, tāpēc pirms tam ir kāds laiciņš jāpavada pie ārzemju skolu mājaslapām un jāsaprot, vai tajās ir nepieciešamās studiju programmas ar daudz maz atbilstošajiem priekšmetiem. Studiju priekšmetiem vairāk vai mazāk jāsakrīt ar mājas augstskolu. Uz doto semestri Turība piedāvāja UV fakultātei doties uz kādu no sešām valstīm (Somija, Dānija, Vācija, Polija, Lietuva, Turcija).
Mana izvēles loģika bija sekojoša: LT, PL, TR uzreiz atkrita, jo tajās nekas labs nav sagaidāms. FI likās pārāk garlaicīga, DK – pārāk dārga+ programmas īsti nesakrīt, atlika DE – pietiekami normāla valsts, ar normālu cenu līmeni un iespējams labu izglītības līmeni. Un vēl – Vācija būtu ideāla vieta, lai redzētu, kā dzīvo augsti attīstīta valsts, kuru krīze skārusi salīdzinoši minimāli.
Pieteikumu izskatīšana notiek ņemot vērā vairākus rādītājus: vidējā atzīme iepriekšējā gadā un angļu valodas atzīme. Angļu valoda spēlē visai būtisku lomu, taču jāatceras, ka ne visas ERASMUS studijas notiek angļu valodā.
Pēc konkursa rezultātu paziņošanas, notiek kopīga lekcija visiem laureātiem, kur izskaidro pamata lietas par ERASMUS studijām un citus sīkumus.
Tālāk ir jāaizpilda ārzemju skolas pieteikuma anketa (jāliek klāt arī pases kopija un bildīte + norāda studiju priekšmetus), mājas skolas learning agreement (norāda priekšmetus, kurus mācīsies). Learning agreement jāparaksta fakultātes vadītājam, kurš piekrīt izvēlētajiem priekšmetiem un Ārzemju depratamenta vadītājam. Kad visi dokumenti sakārtoti, tos iesniedz Ārzemju departamentā. Tas visu apkopos un nosūtīs pieteikumus ārzemju skolām + paralēli sāks gatavot ERASMUS stusiju līgumus. Šajā brīdī sākas gaidīšana, jo paiet laiks kamēr viss tiek aizsūtīts, apstrādāts un dotas atbildes.
Man sanāca tā, ka es atbildi no Vācijas gaidīju teju 2 mēnešus. Principā biju pats pēdējais, kas uzzināja, ka Vācijas skola mani ņem pretī. No Vācijas jūnija vidū atnāca visai paliela aploksne ar daudz dažādu informāciju. Vācu ERASMUS koordinatori atsūtīja informāciju par pilsētu, kurā apmetīšos (Mannheima), dažādu ar dzīvošanu saistītu info, kā arī kopmītņu pieteikuma veidlapu, kuru man vajadzēja aizpildīt un nosūtīt ASAP. Visa komunikācija turpmāk ar Vāciju notika caur e-pastu. Jūlija sākumā atnāca pēdējais apstiprinājums, ka viss ir OK, un vācu gals tikai gaida informāciju par manu ierašanos Mannheimā.
Šajā brīdī palika vēl vairākas izdarāmas lietas:
1) parasktīt ERASMUS līgumu un saņemt stipendiju kontā;
2) nokārtot EVAK;
3) nopirkt aviobiļetes;
4) nokārtot apdrošināšanu;
5) reģistrēties Konsulārajā reģistrā;
6) pieslēgt starptautisko pieslēgumu mob.telefonam;
Tālāk neliels izklāsts par katru punktu:
ERASMUS līgums tika izlasīts un parakstīts – apmēram 10 A4 lapas ar sīkas drukas tekstu. Stipendija veidojas no divām daļām: pirmā daļa ir tā, kas nāk pa tiešo no ES (eiro valūtā), otrā daļa – nauda no Latvijas Valsts (LVL valūtā). jūlija vidū saņēmu abas summas, kas kopā sastādīja apmēram 2200 EUR. Šī summa man ir atvēlēta apmēram 100 dienām, ko pavadīšu Vācijā (9.septembris līdz 17.decembris), jeb rupji rēķinot apmēram 700 EUR mēnesī. Priekš Vācijas esot pietiekami (par dzīvošanu raksts vēlāk).
Pēc tam es ķēru īsto momentu, kad rezervēt aviobiļetes. Plānoju lidot ar Ryanair no Rīgas uz Frankfurtes-Hānas lidostu, pēc tam ar autobusu līdz pašai Frankfurtei un tad ar vilcienu līdz Mannheimai. Noķēru īsto mirkli 31.jūlijā, kad Ryanair sadomāja uztaisīt izpārdošanu un pa 35 EUR tiku pie biļetes līdz Frankfurtei (visi nodokļi + visi papildus maksājumi + 1 nododamā bagāža). Tā kā nezināju precīzi, kad braukšu mājās, atpakaļ biļeti vēl nepirku.
Ja brauc uz ārzemēm, nepieciešams nokārtot EVAK un kādu ceļojumu apdrošināšanu. EVAK ir plastikāta kartiņa, kuru var bez maksas izņemt VOAVA, un tā nodrošina elementārāko veselības aprūpi Eiropas Ekonomiskajā zonā (pirmā palīdzība +elementārākā veselības aprūpe). Ar EVAK vien nepietiks un tāpēc vēlams nopirkt arī kādu ceļojumu apdrošināšanas polisi (vai jebkuru veselības apdrošināšanu, kas darbojas arī ārvalstīs). Es kopā ar savu jauno OPEN karti iegādājos Swedbankas piedāvāto Seesam ceļojumu apdrošināšanas polisi pa 25 EUR uz vienu gadu.
Kad dodas uz ārzemēm vienmēr ieteicams reģistrēties LR Konsulārajā reģistrā. Tur var izveidot tādu kā profilu, kur norāda savus datus un pēc iespējas precīzākus ceļojuma laikus un datus. Kāpēc ieteicams reģistrēties? Gadījumā, ja vietā, kur būsiet, notiks kāda globālāka nelaime (dabas stihija, ASV valdības organizēts brīvprātīgo teroristu uzbrukums utt.), Konsulārā reģistra ierēdņi varēs ārti atrast, kuri LR pilsoņi atrodas skartajā zonā, un sazināties ar tiem, kā arī piedāvāt palīdzību, ja nepieciešama. Reģistrējoties, jūs pasakat valstij, ka “es atradīšos tur un tur un jūs to tagad zināt”. Drošība pašam un mazāk problēmu valstij, no kuras nākat.
Un kā pēdējo vajag izdomāt, kā uzturēsiet sakarus brīžos, kad nebūs pieejams dators. Iespējas divas – vai nu pieslēgt telefonam starptautisko pieslēgumu, vai arī galamērķī nopirkt priekšapmaksas karti. Tā kā esmu Meteorīta operatora klients ar pieslēgumu, izvēlējos ņemt starptautisko pieslēgumu. Viesabonēšanas cenas likās tīri pieņemamas un ja iespēja ir, tad kāpēc gan ne!
Tas pagaidām viss. Nākamajā rakstā būs informācija par gatavošanos pašam ceļojumam, pašu ceļojumu un pirmajām lietām pēc ierašanās Vācijā.
Rezumē: Turībā ir ļoti ērti pieteikties ERASMUS studijām, pašam būs jāatrod skola un jāaizpilda pieteikumi – pārējo izdarīs atbildīgie ERASMUS koordinatori. Galvenās prasības – vidējā atzīme un angļu valodas atzīme.
Windows 7: vai ideālā operētājsistēma?
Secināju, ka ļoti sen neko neesmu rakstījis savā blogā.
Vācijas piedzīvojumus drīzumā apkopošu vairākos lielos raksos, lai viss forši un organizēti būtu vienā vietā.
Taču šoreiz izdomāju, ka uzrakstīšu par jauno Windows 7.
Kāpēc Windows 7? Lieta tāda, ka es esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kas tika pie pilnīgi oficiālas Windows 7 Enterprise gala versijas jau 4.septembrī, respektīvi pusotru mēnesi atpakaļ. Šodien 22.oktobrī laikam ir tā lielā diena, kad šis jaunais Microsoft produkts iziet tautās un nonāk supermārketu plauktos, taču es šo Bila Geitsa brīnumu jau lietoju gandrīz 2 mēnešu nepārtraukti ikdienā. Līdz ar to man ir radies visai stabils viedoklis par šo OS.
Pirms uzskaitīt visus manā uztverē būtiskākos plusus un mīnusus, neliela informācija par manu datoru. HP 6715b modelis (2007.gada OPEN dators), divus gadus un 3 mēnešus vecs, AMD Turion 64 x2 1,8 GHz, 2 GB RAM, 160 GB cietnis, iebūvēta video karte no ATI. Datoru esmu plānojis lietot līdz grīdai - tas ir tik ilgi, kamēr pats dabīgi nosprāgst vai arī kamēr vairs nevaru izturēt, jo manām vajadzībām tehnoloģiski vēl ir pietiekams.
Kā jau sākumā teicu, pie Windows 7 Enterprise tiku 4.septembrī. Pirms tam man uz datora atradās 3 (!!!) OS: XP, Vista Business un Windows 7 Beta. Pamatā lietoju XP, šad tad arī Vistu, ja vajadzēja piespraust datoram kādu gadžetu, ko XP nu nekādīgi negribēja ņemt pretī. Datoru biju plānojis šā vai tā pārinstalēt, jo XP sistēma bija kļuvusi nepanesami smaga, sāka bremzēt, ieturēt visai palielas pauzes utt.
Brīdī, kad man lika virsū Win7 likās, ka nekas speciāls nenotiek. Taču tad man pateica, ka OS reāli vēl nemaz nav pārdošanā un tad es sapratu, ka esmu kļuvis par krutāko čali pagastā .
Tā kā caur dažādām beta un RC versijām visi ir vairāk vai mazāk iepazinušies ar Windows 7 interfeisu un grafikām, tad par to īsti nestāstīšu. Izskatās jau smuki un viss labi nostrādāts manā izpratnē. Es esmu cilvēks, kas ir ĻOOOTI piekasīgs pie dizaina jautājumiem, taču W7 mani tiešām pilnībā apmierina šajā jautājumā.
Lai neizplūstu pārāk garās runās, visu darīšu vāčiem raksturīgā racionālismā. Pa punktiem!
WINDOWS 7 PLUSI:
1) Mani pārsteidza pārsteidzoši ārtā instalācija. Maksimums pusstunda un sistēma bija gatava darbam. Protams pārējo programmu instalācija paņem vēl savu laiku, tomēr visu datoru visām savām vajadzībām nokomplektēju apmēram 3 stundās.
2) Sistēma ļoti ātri ieslēdzas / iebūtojas. Nemācīšu pateikt precīzi laiku, kādā tas notiek, taču tas tiešām ir ātri salīdzinot ar XP.
3) Ārprātīgi ērti strādāt. Jaunais tāskbārs ar piespraužamām aplikācijām šķiet ir super izgudrojums. Logu organizācija ir ļoti augstā līmenī un nav vairs tā mūžīgā bardaka, kā tas bija iekš XP.
4) sistēma pati par sevi strādā ļoti ātri un labi, pat spēcīgi noslogojot ar grafiskās apstrādes programmām. Jāteic, ka mans dators nu gluži nav dizainera komplektācijas cienīgs, taču still W7 tiek ar visu galā veiksmīgi.
5) Būtiskākais man šķiet tomēr tas, ka W7 visai ātri liek aizmirst XP agrāko eksistenci. PILNĪGI VISS ir tik tālu pārdomāts, ka agrākās XP ērtības nobāl uz W7 fona.
6) Start poga, kas skaisti iemirdzās līdz ko uz tās novieto peles kursoru Man tiešām patīk.
7) Labi organizētas ikonu trejs (Icon tray / system tray, kā viņu tur sauc) pie pulksteņa, kas ļauj izvēlēties, kuras ikonas rādīt un kuras nē.
Un tagad pie ne tik patīkamām lietām. WINDOWS 7 MĪNUSI:
Pirms rakstu novērotos trūkumus, jāteic, ka daļa no tiem:
1) ar laiku visticamāk varētu tikt salaboti caur apdeitiem vai servisa pakām;
2) iespējams saistās tikai ar manu specifisko datora modeli. Uz citas tehnikas daži mīnusi varētu nebūt novērojami, bet tomēr:
1) MĪNUSS NUMUR VIENS – man liekas nepiedodami, bet sistēma ir pārsteigusi mani ar vairāk kā 10 (!!!) fatāliem krešiem ar absolūtu nesaglabāto datu zudumu. Fatālais krešs iekš XP izpaudās kā zilais logs vai kaut kas tamlīdzīgs. Iekš W7 tas izskatās tā – dators satingst, pat pele nekustās, biku pastāv un paliek melns ekrāns. Un pilnīgi neko nevar izdarīt. Slēdz ārā datoru un ieslēdz pa jaunu. Es gan novēroju sekojošu lietu – fatālie kreši konstanti atgadījās pēc hibernācijām. Līdz ko beidzu pielietot hibernēšanu, tā šī problēma kļuva par ļoti retu parādību. Iespējams MS šo kļūdu salabos ar kādu no nākamajiem apdeitiem.
2) sistēmai konstanti vēl joprojām ir problēmas ar dažādu programmu saderību. Lai cik tas dīvaini neizklausītos, W7 pat konfliktē ar Office 2007. Regulāri Office atsakās atvērties. Tas izskatās tā – piemēram Word veras vaļā, parāda Error, programma aizveras un mēģina atrast Solution on the internet. Risinājums ir sistēmas pārstartēšana, pēc kuras viss atkal strādā normāli.
3) Piesaista pārāk daudz ziņkārīgu cilvēku uzmanību – šī problēma gan ar laiku dabiski atkritīs.
4) Nepārtrauktā mode pārprasīt katru darbību - vai tiešām vēlaties palaist šo programmu, vai tiešām veiksiet izmaiņas utt. Šo gan var atslēgt, bet tas prasa nelielu piepūli, tāpēc tas ir mīnuss.
Tas tā īsumā pēc pusotra mēneša lietošanas. Kopumā man vērtējums ir super. Applausi Bilam Geitsam – mums ir produkts, kas kalpos vēl nākamos 8 gadus. XP nokalpoja 8 gadus kā ļoti izcils veidojums, tad nu pienācis laiks pensijai un dot savu vietu jaunajam daudz modernākajam Windows 7.
Sveicieni visiem no Vācijas. Te dzīvot ir labi, bet totāli neinteresanti.
STUDENTiskas lietas
Kā jau zināms ir sācies jauno studentu uzņemšanas vilnis. Visi vidusskolnieki metās uz savām izredzētajām augstskolām iesniegt savus dokumentus, lai apgūtu savas tālākās nākotnes zinības. Nezinu precīzi, kas notiek citās augtskolās, bet Biznesa augstskolā Turība viss pagaidām ir vislabākajā kārtībā piedevām arī rindu pie iestāšanās nav.
Vispār jaunos studentus neapskaužu, jo šis ir pirmais gads, kas saskaras ar grūtībām finansēt savas studijas. Kredītus daudzi nevar dabūt, jo vecāki vairs nestrādā vai arī nav vairs cilvēku, kas varētu galvot. No otras puses jāsaka, ka katra nākamā paaudze paliek arvien neizlēmīgāka un ar neskaidrāku skatienu savā nākotnē. Varbūt tāpēc šogad daudziem vidusskolu beidzējiem līdzi uz iestāšanos nāk arī vecāki, jo senči ta noteikti grib redzēt par ko viņi maksās. Brīžiem liekas, ka kartas nākamās paaudzes jaunie studenti vispār nezinās, ko grib mācīties un kādu nākotni vispār veidot.
Kā jau iepriekš esmu teicis, es no septembra vidus līdz decembra vidum braucu studēt uz Vāciju ERASMUS apmaiņas programmā. Lai nepiesārņotu savu blogu ar iespaidiem un piedzīvoto, esmu izveidojis atsevišķu Vācijas blogu, kurā viss būs aprakstīts. Domāju, ka informācija noderēs arī tiem, kas tikai domā studēt ERASMUSa ietvaros.
Vispār atceraties tādu pasākumu kā Studentu Paradīze? Jā tas pats, kur pagājušo gadu bija pilns ar 16-gadniekiem un Arēna Rīga teju vai sprāga kopā no tā nenormālā cilvēku daudzuma. Pasākums arī šogad būs. Ja lieto Twitter vari sekot līdzi Studentu Paradīzes kontam un vērot, kā norisinās organizācija, kas būs programmā, kā arī izteikt savu viedokli par pasākumu. Viedoklis tiks ņemts vērā – es organizatorus piespiedišu to darīt.
Tas tā nelielām pārdomām. Šodien ārā forša diena bija.
Elkor hohma ar (iespējamām) aplokšņu algām
Sāksim ar to, ka internetā uzradās šis video, kurā redzams, ka kādai darbiniecei, šķiet, ka uzņēmumā Elkor (redzams darbinieks ar sarkanu džemperi un elkor uzrakstu uz muguras) tiek izsniegta alga aploksnē kaut kur uzņēmuma grāmatvedībā.
Kā jau tas bija gaidāms, nepagāja ne nedēļa un par to jau raksta lielie mēdiji (TvNet, Apollo), kā arī viss parādījies LNT ziņās. Nu super ne!
Man gan uzreiz rodas jautājums – pat tad, ja tur tiešām ir nelegālas izdarības, kāda motivācija bija darbiniekam darīt šādu sviestu pret uzņēmumu kurā strādā? Vai tiešām nevar šādas uzņēmuma darbības īpatnības noklusēt pretī dabonot to, ka tavs darbs tomēr tiek saglabāts un reālā nauda uz rokas sanāk lielāka? Otrkārt, ja jau gribējās par kaut ko atriebties, kāpēc negāja/nezvanīja pa taisno VIDam? Tā vietā tagad sataisīta šmuce mēdijos, kuru uzņēmumam būs grūti izstrēbt.
Un te ir vēl viena bēda. Izskatās, ka arī šis gadījums kopā ar IZZI lietu, būs vnk “brīnišķīgs” pamats uzņēmumiem:
1) pieņemt darbā darbinieku, kas nodarbojas ar monitoringu un komunikāciju sociālajos mēdijos, lai novērstu briestošas problēmas – sanāk, ka veselam baram IT slīmestu būs mākslīgi nodrošināta darba vieta.
2) uzkraut PR un mārketinga cilvēkiem jaunus pienākumus (sociālo mēdiju monitorings)
Elkor gadījumā jau daudz kas ir nokavēts un lavīna ir sākusi gāzties no kalna lejā.
IZZI kopā ar Elkoru principā jau ir iekļuvuši klasiskos case study piemēros dažādās pārgudrās mārketinga un PR grāmatās, kā arī dažādos semināriņos par uzņēmumu attiecībām ar sociālajiem mēdijiem!