Slikto lietu PR Latvijā
Dzīve šajā fantastik kantrī laikam nekad nebūs garlaicīga. Es labāk neizteikšu viedokli par to, ko domāju par mūsu lielisko valsts tautsaimniecību un tās izaugsmes perspektīvām, taču šīs nedēļas ziņas par visnotaļ interesantajām idejām galējas ekonomikas bezizejas gadījumā ieviest talonu sistēmu jau rudenī manī rosināja dažas pārdomas.
Pamatojoties uz to, ka es un arī daudzi citi īsti nesaprot, kā šī talonu sistēma varētu izpausties un kāda īsti no tās vispār būtu jēga (vietējo produktu noieta veicināšana???), man kaut kā liekas, ka šīm dīvainajām ziņām ir kāds cits mērķis.
Ievadam: talonu sistēma no PSRS sabrukuma laikiem sabiedrībai neasociējas ar neko pozitīvu. Līdz ko piemin vārdu “talons” tā cilvēkiem prātā rodas kaut kāda 80.gadu beigu 90.gadu sākuma bilde ar visu to bardaku un preču deficītu. Vienkāršāk sakot – vārds talons ir pielīdzināms frāzei kaut kas ļoti slikts.
Un tātad mans viedoklis ir sekojošs: man ir tāda ļoti liela pārliecība, ka rudenī tiešām ar Latvijas ekonomiku notiks kaut kāda katastrofa. Un pie valsts stūres esošie vīri to ļoti labi apzinās. Taču sabiedrība šai katastrofai ir jāsagatavo, un te nu parasti tiek izmantots visai interesants slikto lietu un notikumu PR.
Ideja sekojoša: pirms kāda sabiedrības uztverē slikta notikuma, mēdijos tiek laistas ziņas ka iespējams sliktā notikuma iestāšanās dienā būs vēl sliktāk. Šādas ziņas regulāri atkārtojot, sabiedrība tiek sagatavota katastrofai, bet beigu beigās notiek kaut kas slikts, taču ne tik briesmīgs, kā līdz tam brīdim mēdijos publiskots. Rezultāts ļoti vienkāršs – sabiedrība, lai arī cietusi, tomēr ļoti atviegloti nopūšas sakot: “FŪŪ PALDIES DIEVAM TAS NENOTIKA TIK BRIESMĪGI”. Tad nu rudenī iestājoties šai šobrīd īsti nezināmajai katastrofai, cilvēki teiks: “PALDIES DIEVAM, VISMAZ NAV TALONU SISTĒMA!”.
Piemēri šādam PR nav tālu jāmeklē. Kāds atceras, kā Rīgas Satiksme paaugstināja savas biļešu cenas no 20 uz 30 santīmiem? Pirms tam mēdijos ar lielu blīkšķi izskanēja ziņas par biļešu cenu paaugstināšanu par 100% (līdz 40 santīmiem). Tauta sākumā iztrakojās, izkliedza savu sāpi un domas par Rīgas Satiksmi, taču pēc tam Rīgas iedzīvotāji jutās manāmi atviegloti, kad biļešu cena tika pacelta “tikai” līdz 30 santīmiem. Reāli sabiedrība paliek zaudētājos (biļešu cena tomēr manāmi pieauga), taču jūtas manāmi atvieglota jo neiestājās safabricēts katastrofālais scenārijs.
Gaidam rudeni, lai redzētu, kas nu mūs sagaidīt. 
Krīze XI: Cilvēku uzvedība krīzes laikā – interesanti novērojumi
Ekonomiskā krīze mūsu valstiņā un pasaulē kopumā pieņemas spēkā un vismaz man vēl nekas neliecina, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi.
Parasti pirms krīzēm (tas ir, ekonomiskās augšupejas laikā) visi mēdz sev uzdot šo maģisko jautājumu: “Nu bet kā tā krīze ietekmēs mani? Kas ar mani notiks? Kas mainīsies manos paradumos?”. Šobrīd VISAS šī atbildes var redzēt, sajust, sadzirdēt un arī pašam izbaudīt.
Pedējā laika organizētie pasākumi augstskolā ir bijuši lielisks piemērs cilvēku uzvedībai un domāšanas maiņai krīžu laikā.
Sāksim ar to, ka patērētājs parastais sāk arvien vairāk novērtēt to, ko viņam dod par velti / par brīvu / bez maksas. Turības Studējošo pašpārvaldes organizētie studentu pasākumi vienmēr ir bijuši bez maksas + vēl parasti var ņemt vienu draugu līdzi. Forši, vai ne! Tomēr pagājušo gadu un iepriekšējos gadus arī šis faktors nav bijis pietiekams stimulators, lai nodrošinātu grandiozu apmeklētāju skaitu. Ekonomiskās augšupejas laikā visi jūtas tik ļoti bagāti, ka: 1) vai nu jūtas pārāk kruti, lai ietu uz bezmaksas pasākumiem vai arī 2) spēj bez liekām problēmām samaksāt par jebkuru savu izklaidi neietekmējot savu iedzīvi. Toties kas notiek krīžu laikā? Šī gada Ziemassvētku balle, uz kuru parasti ierodas maksimums ap 600 – 800 studentu un viņu draugu, šogad sasniedza savu rekordapmeklējumu – apmēram 1200 viesu. All time High! Vienu brīdi bija pat tā, ka nevarēja nekur cauri izspraukties dēļ milzīgā cilvēku skaita. Un piedevām vēl atsauksmes par pasākumu – pozitīvas no viena gala līdz otram.
Otrs pasākums, gan kādu laiciņu pirms Ziemassvētku balles, bija Ieslido Sesijā 08. Arī bezmaksas pasākums Turības studentiem. Parasti šo pasākumu apmeklēja studentu skaits līdz 500. Šogad apmeklējums apmēram 800 viesu. Piedevām vēl tāds novērojums, ka agrāk pasākumu apmeklētāji atnāca un kādām 2 stundiņām, padejoja, pačekoja, kas notiek apkārt un aizgāja, taču tagad paliek līdz pašām beigām un i tad vēl prom netaisās iet, bet vēlas tusēt vēl un vēl.
Cita lieta, par kuru drīz jau varēs sarakstīt ekonomikas humora rakstiņus, ir cilvēku attieksme pret pārtiku krīzes laikā. Tā kā pasākumu organizatori ne tikai sagatavo visu nepieciešamo pasākuma norisei, bet arī novāc visu pēc pasākuma, tad bieži vien nākas saskarties ar milzīgiem pārtikas kalniem, kas palikuši uz galdiņiem. Agrāk tika novākts un izmests, labākajā gadījumā – apēsts, ārkārtīgi liels pāri palikušās pārtikas apjoms. Tagad pēc Ziemassvētku balles biju pārsteigts – teju vai visi galdiņi pilnīgi sausi un tīri – tikai divi palikuši ar pārtiku – mūsu pašu pašpārvaldes galdiņš un vēl viens viesu galdiņš. Cik novērots, cilvēki mēdz tagad savākt ne tikai savu bet arī kaimiņa galdiņa pārtiku, ja vien tur tāda palikusi. Taupības režīms – laikam tā tas saucās.
Tā lūk. Turpinam krīzēties tālāk. Kā jūs ietekmē ekonomiskā krīze?
Vai ir iespējams atrast darbu?
Mēs jau visi esam ļoti labi informēti par to, ka ekonomikā valda krīze ar visām tās izrietošajām sekām. Parasto mirstīgo darbinieku tas skar tieši darba atrašanas iespēju jautājumā.
Ļoti labi zināms, ka krīžu laikā likvidējas un bankrotē uzņēmumi, tādējādi samazinās darba vietu skaits. Tāpat esošajiem uzņēmumiem samazinās apgrozījums tā iemesla dēļ, ka vairs nevar pārdot tik daudz cik agrāk. Rezultātā esošie darbinieki ir mazāk noslogoti, kas rezultējas “lieko” darbinieku atlaišanā. Gudrāk to parasti sauc par darbaspēka izmantošanas optimizāciju jeb, respektīvi, paliekošajiem darbiniekiem tiek uzlikts atlaisto darbinieku darba apjoms, kas krīzes laikā tāpat paliek arvien mazāks un mazāks.
Tieši tāda pati situācija šobrīd vērojama arī restorānu sfērā. Pagaidām masveida bankrotus mēs neredzam, bet masveida darbinieku atlaišana nu jau būs kļuvusi par normālu parādību.
Tomēr vistrakākais ir tas, ka arī vienā objektā (restorānā) atstātajam darbaspēkam bieži vien ir tāpat par maz ko darīt un tas meklē papildus darbu (vietu, kur “piehaltūrēt”). Tātad neskatoties uz to, ka jau tā šobrīd bezdarbnieku rindās tiek iepludinātas lielas masas ar cilvēkiem, izskatās, ka arī paliekošie darbinieki, strādājot divās darba vietās, izspiedīs vēl lielāku daudzumu potenciālo bezdarbnieku. Tas viss rezultēsies ar to, ka DARBU ATRAST NEBŪS IESPĒJAMS VISPĀR, vismaz sabiedriskās ēdināšanas nozarē.
Starp citu tīri informācijai – restorānu nozarē visas vakances ir aizpildītas apkopēju, trauku mazgātāju un bārmeņu/baristu pozīcijās. Vēl var mēģināt dabūt darbu viesmīļu amatā, taču ir jāpiedāvā kaut kas unikāls (piemēram, spēja strādāt konkrētos vajadzīgos laikos). Restorānu vadītāji, izskatās, arī tik viegli savas pozīcijas neatdos. Un vislabākais ir tas, ka veidojas rindas uz šīm darba vietām. Problēmu atrast darbiniekus vairs nav un ja pieņem darbā jaunu kadru, tad tas ir ar mieru strādāt arī par zemāku samaksu.
Starp citu, vai man arī liekas, ka krīze (tāpat kā augšupeja) šobrīd Latvijā tiek mākslīgi uzpūsta, lai varētu:
1) pamatoti atlaist valsts iestādēs strādājošo kvantumu?
2) esošajiem uzņēmumiem piegādāt jaunas porcijas ar lēto darbaspēku, kas būtu ar mieru strādāt par minimālo samaksu?
Studentu Paradīze: tehniskā darbinieka atskats
Visiem labi zināms fakts ir tāds, ka vakar 18.septembrī notika mega-grandiozais studentu gada sākuma pasākums “Studentu Paradīze”.
Mana saistība ar šo pasākumu – nedēļu pirms paša pasākuma mani pieslēdza pie līdzdalības pasākuma organizēšanā un norises izpildē.
Mans uzdevums Studentu paradīzes norises laikā bija stāvēt pie ieejas un čekot ienākošo apmeklētāju biļetes un Open / ISIC kartiņas.
Kā tehniskajam darbiniekam vajadzēja ierasties pusstundu agrāk. Liels man bija pārsteigums, kad secināju, ka īsti nemaz nepārzinu Skanstes ielas rajonu, jo ceļā uz Arēna Rīga man izdevās nedaudz apmaldīties. Kaut kā likās, ka šo teritoriju labi pārzinu.
Sākumā braucu līdz Aristīda Briāna ielai, kur ir pietura “Arēna Rīga”. Sāku meklēt ceļu uz arēnu un sapratu, ka šo teritoriju nepārzinu. Tā vietā, lai līdz arēnai notietu krietni īsāko ceļu (zaļā krāsā), nogāju ļoti garu distanci (sarkanā krāsa):
Skanstes ielas rajona lielākā problēma – visur ir betona sienas, kurām pāri nevar redzēt, līdz ar to nezinātājs var apmaldīties.
Darbiniekiem iekš backstage bija bezmaksas pieejams liels daudzums RedBull enerģijas dzērienu, kā arī ēdiens, augļi, uzkodas.
Pašā arēnā biju pirmo reizi savā mūžā (jā zinu, ka šī eksistē jau 3 gadus un tur ir bijis teju vai katrs). Tāpēc pirmie soļi bija pašas arēnas iepazīšana.
21.10 tika atvērtas durvis un apmeklētāju plūsma sāka gāzties iekšā. Sākumā viss bija ok – daudz maz civilizēti un kārtīgi, taču pēc 23.00 sākās lielais action. Arēna ar katru minūti kļuva arvien pilnāka un pilnāka, brīžiem jau likās, ka tūlīt, tūlīt visas kapacitātes tiks izsmeltas.
Stāvot pie biļešu kontroles, jāsaka, ka cilvēku izdoma un rīcība ir vienkārši neiedomājama un unikāla. Tā kā biļešu kase tika novietota ārpus arēnas telpām, tad daudzi bezbiļetnieki domādami, ka varēs biļetes nopirkt iekšienē, izstāvēja visu garo rindu un pie biļešu kontroles tika izsūtīti atkal ārā. Es naudu par ieeju nedrīkstēju pieņemt, tāpēc nekas cits neatlika, kā doties ārā, pirkt biļeti un atkal stāvēt visu rindu.
Toties, ja es būtu atļāvies ņemt naudu, tad būtu tajās 3 stundās uzvārījis ap 200 Ls. Visu laiku, kā kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, atskan šis maģiskais jautājums – “Cik?” “Cik tu gribi?” “Cik tev vajag?”. Vēl tagad man šie jautājumi skan galvā nepārtraukti. Ieteikums – ja gribat īsā laikā nopelnīt nesliktu naudu, piesakieties strādāt par biļešu kontrolieri pasākumos. Lielākā summa, ko man piedāvāja viens apmeklētājs, lai ielaistu viņu iekšā ar biļeti bez Open kartes, bija 50 Ls (kasē papildus biļete maksāja 3 Ls). Visnekaunīgākās tomēr ir slāvu tautību meitenes ar 1 kilogramu kosmētikas uz rožas, kuras uzskata, ka var darīt ko grib un kā grib, un domā, ka pakoķetējot ar kontroli var tikt iekšā teju vai bez maksas. Esmu visai principiāls cilvēks, kas grib, lai noteikumi tiktu ievēroti un uz emocijām es neesmu uzpērkams. Bizness ir bizness, kur emocijām vietu nav. Vismaksātspējīgākie ir slāvu džeki, jo tie parasti piedāvāja lielākās summas par ielaišanu iekšā. Protams, arī latviešu tautības indivīdi ir arī bezkaunīgi un domā, ka es tos trīs latus pieņemšu paverot iespēju doties iekšā pasākumā. Tauta – lasiet to, kas rakstīts uz biļetēm arī vissīkākajā drukā, jo tur var būt vitāli svarīga informācija.
Es teikšu, ka pasākuma organizatori bija mazliet pārsālījuši ar cilvēku skaitu un savām prognozēm. Plānoto 8000 apmeklētāju vietā, man likās, ka arēnā bija vismaz 12 000. Apgriezties nav kur. Visa grīda lipīga, nomētāta ar atkritumiem. Darbiniekiem 30 minūtes paiet, kamēr nokļūst līdz backstage, lai atpūstos. 23.30 tika novākti augstskolu stendi, lai atbrīvotu papildus vietu apmeklētājiem. Salīdzinājumam – pagājušajā gadā Studentu paradīzi apmeklēja vien 5000 apmeklētāju (visos trijos klubos kopā). Es domāju, ka šim masveida apmeklējumam ir viens majors izraisītājs – MILZĪGĀ reklāmas kampaņa. Jo bija ieradošies cilvēki no dažnedažādām Latvijas malām. Daudzi bija no Jelgavas, Valmieras un citām lielākajām pilsētām. Saspiestība, kas valdīja arēnā iekšā un arī ārpus arēnas bija grandioza. Tāpat pasākums bija arī konkrēts naudas slaukšanas mehānisms. Nezinu, cik maksāja dzērieni bāros, bet 0.50 Ls par garderobes numuriņu nu ir biku par traku. Starp citu arī garderobēs vietas pietrūka, daudziem nemaz i neizdevās nodot savas virsdrēbes.
Pēc 1.00 es tiku palaists brīvsolī, un varēju iet tusēt kopā ar pārējiem. Pats biju kopā ar māsu un viņas draudzeni, kuras gribēja redzēt Double Faced Eels iekš main floor un R.A.P iekš alternative floor. Starp citu tās norādes uz šiem flooriem, kā arī flooru programmas, zīmēju es:
Arēnu pametu pēc pasākuma beigām ap plkst 3.30.
Kopumā teikšu, ka neskatoties uz visu to haosu un pārbāztību, man pasākums patika. Es, kā darbinieks pasākuma norises vietā, ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi, kas man noteikti noderēs arī nākotnē.
Bilde ņemta no Mfz.
