Elkor hohma ar (iespējamām) aplokšņu algām
Sāksim ar to, ka internetā uzradās šis video, kurā redzams, ka kādai darbiniecei, šķiet, ka uzņēmumā Elkor (redzams darbinieks ar sarkanu džemperi un elkor uzrakstu uz muguras) tiek izsniegta alga aploksnē kaut kur uzņēmuma grāmatvedībā.
Kā jau tas bija gaidāms, nepagāja ne nedēļa un par to jau raksta lielie mēdiji (TvNet, Apollo), kā arī viss parādījies LNT ziņās. Nu super ne!
Man gan uzreiz rodas jautājums – pat tad, ja tur tiešām ir nelegālas izdarības, kāda motivācija bija darbiniekam darīt šādu sviestu pret uzņēmumu kurā strādā? Vai tiešām nevar šādas uzņēmuma darbības īpatnības noklusēt pretī dabonot to, ka tavs darbs tomēr tiek saglabāts un reālā nauda uz rokas sanāk lielāka? Otrkārt, ja jau gribējās par kaut ko atriebties, kāpēc negāja/nezvanīja pa taisno VIDam? Tā vietā tagad sataisīta šmuce mēdijos, kuru uzņēmumam būs grūti izstrēbt.
Un te ir vēl viena bēda. Izskatās, ka arī šis gadījums kopā ar IZZI lietu, būs vnk “brīnišķīgs” pamats uzņēmumiem:
1) pieņemt darbā darbinieku, kas nodarbojas ar monitoringu un komunikāciju sociālajos mēdijos, lai novērstu briestošas problēmas – sanāk, ka veselam baram IT slīmestu būs mākslīgi nodrošināta darba vieta.
2) uzkraut PR un mārketinga cilvēkiem jaunus pienākumus (sociālo mēdiju monitorings)
Elkor gadījumā jau daudz kas ir nokavēts un lavīna ir sākusi gāzties no kalna lejā.
IZZI kopā ar Elkoru principā jau ir iekļuvuši klasiskos case study piemēros dažādās pārgudrās mārketinga un PR grāmatās, kā arī dažādos semināriņos par uzņēmumu attiecībām ar sociālajiem mēdijiem!
Loģika: Mēs nodarbojamies ar žurku izdzīšanu un vēl web-dizainu
Mācību ietvaros veicu nelielu mārketinga pētījumu saistībā ar dizaina tirgu Latvijā. Secinājums pie kura es nonāku: man šķiet, ka mums ir pārlieku daudz tie dizaina kantorīši. Man personīgi izdevās uzskaitīt apmēram 30 tādus vēl daudz maz normālus, ar kaut kādu vērā ņemamu portfolio. Cik vēl ir visādi kaktu iestādījumi – nestādos priekšā. Kas vēl trakāk – visi pārsvarā piedāvā vienveidīgus pakalpojumus, atšķirība pārsvarā ir dizaina darba skaistumā un profesionalitātē.
Brīžiem es domāju: kas ir tas pamats, lai šāds manā uztverē nenormāls daudzums dizaina pakalpojumu piedāvātāju eksistētu? Acīmredzot daudziem dizains ir kā papildus bizness. Un te nu man ir jautājums: vai ir prātīgi zem vienas firmas ar pamatbiznesu norādīt kaut kādu absolūti nesaistītu papildbiznesu kā piemēram dizainu?
Piemēri nav tālu jāmeklē. Agrāk jau paceltais Artem, kas pamatā piedāvā de-ratizācijas, desinsekcijas pakalpojumus, piedāvāja arī web-dizaina pakalpojumus. Vai arī Eglītis un Partneri, kas pamatā piedāvā tulkojumus, bet papildus piehaltūrē ar dizainu. Vai tiešām, ja ļoti grib nodarboties arī ar zīmēšanu, nevar uztaisīt otru kantori ar atsevišķu zīmolu, kas nodarbojas tikai ar grafiskajiem darbiem? Manā uztverē šādas neloģiskas saimnieciskās darbības kombinācijas rada visai negatīvu iespaidu par firmu kopumā.
Bet par pētījumu. Man izskatās, ka ar tradicionālo grafisko dizainu Latvijā vairs nav kur iespraukties. Šis tirgus manā izpratnē jau ir sadalīts. Ja grib nodarboties ar mākslu, ir jāmeklē kaut kas jauns un neredzēts.
Nekustamo īpašumu attīstītāju PR fail
Beidzot ir pienācis tas, ko jau gaidīju visai ilgi. Bet par to pēc neliela ievada.
Kā jau visiem zināms, tāpat kā visā lielākajā daļā pasaules arī pie mums skaistajā Latvijā bija visai neslikts nekustamo īpašumu tirgus bums. Visi pirka un pārdeva, pirka un pārdeva uz nebēdu. Tajā laikā ievēroju, ka nekustamo īpašumu kompānijas īpaši neaizrāvās ar nekādu tur mega reklamēšanos. Pietika tikai pateikt, ka mums ir “perspektīvs” projekts, izlikt smuku websaitu plašajā tīmeklī ar visu nepieciešamo info un “pisness” gāja griezdamies. Kā jau visi to pieredzējām, 2007.gadā situācija tā kā nedaudz pagriezās pavisam uz citu pusi un nek-īp attīstītājiem parādījās problēmas ar noietu. Tad sākās šovs. Viena atbalsta kampaņa, otra atbalsta kampaņa un tā tālāk. Visi centās panākt to, lai viņu vārds kaut kur iespiestos un parādītos, līdz ar to palielinātos iespēja, ka kāds tās sērkociņkastītes nopirktu. Tomēr tirgus īpaši nereaģēja un viss nonāca tur kur tagad nu esam.
Un tagad tas. Kā spilgts piemērs šim ārkārtīgi sīvajam un neatlaidīgajam PR un mārketinga procesam, manuprāt, ir Capitolia Group.
Capitolia Group ir viena aktīva nek-īp attīstītāju kompānija, kurai padomā bija vairāki nekustamie projekti. Kā spilgtākais no visiem ir Tekstiliana. Tekstiliana manā uztverē ir salīdzinoši interesants projekts, kurā būtu tā saucamie lofti – divstāvīgi dzīvokļi ir 6 metrus augstiem griestiem. Šādi dzīvokļi vecajā Eiropā skaitās visai prestiži, un pārsvarā tos iekārto vecās rūpniecības ēkās, jo tieši te ir pieejams šāds milzīgs griestu augstums. Pats projekts ir visai interesants. Toties neko labu nevarētu teikt par tā apkārtni: no vienas puses ekskluzīvs skats uz Torņakalna kapiem, vienā malā padilusi bruģēta iela ar garām braucošu grabošu tramvaju, apkārt tāds nedaudz graustu rajons. Projekta skicēs jau tā apkārtne izskatās baigi smuki, taču reālā dzīvē tur viss ir vienkārši drausmīgi.
Tā kā nekustamo īpašumu krīze uzņēma apgriezienus, tad acīmredzot Capitolia Group saprata, ka jāsāk pielietot arī visai spēcīga PR kampaņa, lai uzsvērtu Tekstilianas superīpašo atrašanās vietu – jauno Rīgas centru Pārdaugavu. Visa PR kampaņa tā arī vēstīja – Pārdaugavā nekustamo īpašumu cenas noteikti nākotnē celsies, jo tur būs jaunais Rīgas centrs. Tajā laikā parādījās dažādi reklāmraksti: Pārdaugava var kļūt par nākamo Rīgas centru (db.lv), Vai un kur ir sagaidāms jauno mājokļu cenu pieaugums nākotnē? (db.lv), Uzzini, kurā rajonā jāiegādājas īpašumi (db.lv) un tamlīdzīgi. Visos rakstos bija skaidri redzams, ka uzsvērta tiek Pārdaugava, kurā Tekstiliana ir plānota. Acīmredzot Tekstilianas projekts spēlēja ļoti lielu lomu Capitolia Group eksistencē, ka visi spēki tika likti tieši uz šī projekta virzīšanu. Pārējie projekti šķiet tā arī paliks tikai un vienīgi uz papīra. Tekstilianas būvniecība jau bija nonākusi līdz būvbedres sagatavošanai, šobrīd tur izskatās visai izrakņāts un pusnojaukts.
Šī nedēļa pārsteidza ar visai loģisku ziņu – Tekstiliānas attīstītājam Capitolia Group draud maksātnespēja. Visu laiku bija redzams, ka Tekstiliāna nu netop pēc plāna, jo tā sagatavotā būvvieta tāda arī stāvēja – tukša. Ja var ticēt Capitolia Group informācijai, ka 30% no tur paredzētajiem dzīvokļiem jau ir rezervēti, tad jūtu līdzi tiem pasūtītājiem, kas vēlējās iegūt skaistu dzīvokli šajā projektā. Izskatās, ka dzīvokļi tur visai ilgi vēl nebūs, jo kā redzams – nevienam laikam tos dzīvokļus galīgi nevajag. Protams, man gan liekas, ka tas 30% cipars arī ir izdomāts mārketinga elements. Starp citu izrādās, ka Capitolia Group ir saistīts ar nu jau bankrotējušo Lehman Brothers.
Šādi krīt mūsu nekustamo īpašumu attīstītāji. Jautājums: vai esam jau bedrē vai vēl krītam?
Coyote Fly – bezmaksas kokteiļi Vecrīgā
Iespējams kāda daļa, kas mēdz regulārāk apmeklēt dažādus Vecrīgas krogus, ir ievērojusi tādu vienu no iestādi ar nosaukumu Coyote Fly. Vieta kopumā ir visai feina, taču man kaut kā tomēr tas industriālais paskats ne sevišķi patīk bet nu tas tā.
Koijots pēdējā laikā izceļas ar vienu interesantu akciju – meitenēm (sievietēm??) no 21 gadu vecuma katru ceturtdienu laikā no plkts 23:00 līdz 24:00 kokteiļi no bāra pienākas BEZ MAKSAS. Pirmo reizi, kad par šo akciju dzirdēju, sāku šaubīties vai maz tā tas var būt. Es saprastu, ka par lielu diskontu varētu atdot tos dzeramos, bet nu pilnīgi bez maksas – tas ir kaut kas nedzirdēts.
Ilgi sēdēju un rēķināju, vai viņiem tas varētu būt izdevīgi vai nē un ko īsti Koijots no šīs akcijas var iegūt. Viņiem tur parasti ir 5 bārmenes. Viena bārmene normālos apstākļos vienu kokteili taisa apmēram 2 minūtes, tātad maksimālais atdodamo kokteiļu skaits vienā stundā ir (60 / 2) x 5 =150 kokteiļi. Vidējā kokteiļa cena viņiem ir 4,5 Ls, tātad potenciālais zaudējums / kasē neienestā nauda no šīs akcijas ir apmēram 150 x 4,5 = 675 Ls. Bāros un restorānos parasti visam ir apmēram 400% uzcenojums, tātad zaudējumi no šīs akcijas ir 675 / 4 =~ 170 Ls. Šī summa ir šīs akcijas izmaksas. It kā 170 Ls uz visa tā fona, ko Koijots iekasē, ir pavisam niecīga summa, taču vienalga – tā ir viena darbinieka oficiālā alga.
Tad nu arī vienu dienu bariņš savācāmies un uz Coyote Fly aizgājām tieši, lai izbaudītu šīs akcijas augļus.
Te nu arī es sapratu, kur ir šī mārketinga trika fiška:
1) bezmaksas kokteiļus dabon tās meitenes, kas ir dabūjušas īpašu aproci pie ieejas. Respektīvi, ja meitene zina, ka apsargs pie ieejas dala aproces pēc īpaša pieprasījuma, tad bezmaksas kokteiļus arī dabūs. Pretējā gadījumā – sorry – maksā ragā, mēs neko nezinām. Lieki piebilst, ka reklāmas materiālos šāda informācija par aprocēm nav norādīta. Ideāls veids, kā noslaukt nezinošas jaunās klientes.
2) uz to laiku no 23:00 līdz pusnaktij ir TIK daudz apmeklētāju, ka reāli tur tām bārmenēm sanāk atdot labi ja 50 bezmaksas kokteiļus. Bez šīm bezmaksas meitenēm tur ir ļoti daudz arī maksas klientu.
Citiem vārdiem sakot – brēka liela, efekts un ieguvums liels, bet zaudējums mazs. Šādas akcijas tomēr bez rūpīga iepriekšēja aprēķina neveido. Koijota gadījums ir spilgts piemērs.
Tā vietā, lai samazinātu cenas, ko šobrīd sāk daudzi darīt, cenu samazinājumu pārvērš bezmaksas preču vienībās. Efekts liels, izdevumi tie paši.
Biznesa stimulēšanas ideja: konkurentu apkarošanas metode
Kā jau visur tas tagad modē, arī es atkārtošos ar šo sen apnikušo frāzi – tagad ir ekonomiskā krīze. Parastajam mirstīgajam uzņēmējam tas izpaužas kā krītošs klientu skaits, krītošs apgrozījums, apdraudētas peļņas iespējas, dīvaina valsts politika attiecībā uz uzņēmējdarbību un tā tālāk un tā joprojām.
Tāpēc arvien vairāk aktualizējas jautājums par to, kādas metodes pielietot, lai kaut cik stimulētu savu biznesu un vismaz noturēties iepriekšējā līmenī.
Šādas metodes ir vairākas, no kurām populārākā ir parasti arī tā redzamākā – reklāma. Taču reklāmai ir viens baigais mīnuss – šis pasākums parasti ir dārgs un ja vien nav izdomāta kampaņa ar knifu un piedevām vēl pietiekami gara un ilgstoša, tad no tās pat īsti nekādas jēgas nav – respektīvi – efektivitāte maza. Reklāmas uzdevums ir “iepotēt” pircējam ne tikai domu, ka vajag pirkt, bet arī kādu konkrētu iespaidu par attiecīgo uzņēmumu un viņa produktu. Ja šis iespaids ir pietiekami labs, tad palielinās iespēja, ka pircējs veiks atkārtotu pirkumu. Tā kā reklāmai ir lielas izmaksas, tad pie tā jau saspiestiem budžetiem, reklamēšanās ir visai ekskluzīva vaļība.
Brīžiem es domāju, vai uzņēmumi saprot, kas ir viņu biznesa galvenais ienaidnieks? Tieši tā – tas ir KONKURENTS. Tātad lielākajā daļā gadījumu bizness neiet tāpēc, ka konkurents iespējams piedāvā kaut ko labāku, lētāku utt vai vienkārši noņem nost klientus tikai tāpēc, ka eksistē. Ja ciematā ir viena kafejnīca, tad ciemata iedzīvotāji arī uz šo vienu kafejnīcu ies. Bet ja ir divas – tad loģiski būtu ja klientu loks sadalītos 50/50. Tātad vajag atbrīvoties no konkurenta tīri tāpēc, lai pircējiem vienkārši nebūtu tik lielas izvēles iespējas.
Viena no metodēm, kā tikt vaļā no konkurenta ir ārēji parādīt ka mēs esam krutāki. Bet te atkal viss atduras pret neefektīvām vai apšaubāmām reklāmas kampaņām mēģinot pēc iespējas skaļāk pārkliegt konkurenta mārketinga kampaņu ziņojumus. Šīs būtu tādas kā ārējās metodes, jo tās ir redzamas visiem, bet diemžēl iekrīt acīs tiem, kam tas ir bijis dotajā momentā aktuāli.
Un te man rodas jautājums – VAI MAZ IR KĀDS UZŅĒMUMS DOMĀJIS PAR TO, ka konkurentu varētu mēģināt iznīcināt iekšēji? Kā tas izskatītos?
Piemērs tiks dots saistībā ar nozari, kurā pašlaik strādāju – restorāniem.
Tātad, kas klientam ir svarīgs restorānā? Laipna un patīkama apkalpošana, kā arī garšīgs ēdiens. Ja Jūs restorānā apkalpoja rupja un nesaprotoša viesmīle vai arī ēdiens bija vienkārši draņķīgs, tad diez vai vispār vēl kādreiz attiecīgo iestādi apmeklēsiet, vēl jo vairāk Jums pilnīgi noteikti būs izveidojies par šo iestādi negatīvs priekšstats, kuru visticamāk arī nevarēs izmainīt uz labo pusi. Vēl jo vairāk, negatīva pieredze palielina iespēju, ka klients to izstāstīs vēl kādiem 10 cilvēkiem par uzņēmuma slikto pieeju klientam. Šajā gadījumā ieguvējs būs kāds cits restorāns, kur klients tika apkalpots ideāli. Un visticamāk atgriezīsies uz šo pozitīvo iestādi vēlreiz.
Tad nu lūk – kāpēc citi ēdināšanas uzņēmumi nevarētu veidot īpaši apmācītas darbinieku brigādes, kuras iefiltrēt konkurentu struktūrvienībās ar domu tīri vienkārši čakarēt attiecības ar klientiem un visu laist galīgā dēlī? Piemēram viesmīļi, kas apkalpo klientus izsakot skaļas piezīmes, kā piemēram “Varbūt kaut ko diētiskāku vajadzētu pasūtīt, ja jau te sēžat ar TĀDU pa**ļu” … “Vot d**sa, neatstāja tējas naudu” un tā tālāk. Vai arī pavārs, kas visu laiku taisa ēdienu pilnīgi un galīgi garām. Arī tās 3 – 5 dienas līdz brīdim, kad iefiltrētais darbinieks visticamāk būs jau atlaists, nodarītās traumas pret klientiem būs eksplozīvas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir krīze – cilvēki tomēr 5x padomā kuru iestādi apmeklēt, lai par savu naudiņu saņemtu maksimāli labu servisu. Samazinoties klientu skaitam čakarētajā tīklā, palielinās iespēja, ka šie klienti apmeklēs arī tos restorānus, kuri organizē šo konkurentu iznīcības pasākumus. Loģiski, ka pašu resorāniem ir jābūt perfektiem, lai atkal attiecīgi veidotu pozitīvu iespaidu.
Ēdināšanas uzņēmumi šobrīd cenšas maksimāli piedomāt pie apkalpošanas kultūras, jo rupjas kļūdas servisā tagad nav principā pieļaujamas.
Vēl jo vairāk. Varētu mēģināt nodibināt uzņēmumu, teiksim SIA “Brutālās viesmīles” un piedāvāt jau gatavus konkurentu čakarēšanas risinājumus ar darbības plānu, atbilstīgo darbinieku skaitu un izmaksām. Protams, te gan iepriekš jāparēķina vai tas maz ir izdevīgi.
Domāju, ka šo piemēru var pielāgot ne tikai ēdināšanas uzņēmumiem, bet arī citiem. Pārsvarā gan izskatās tirdzniecības uzņēmumiem.
Varbūt kaut kas tāds jau notiek? 
